Liels kauns!

Cik daudzām te smieklīgi stāstiņi, ienācu uzlabot garastāvokli:-P
Es nekad neaizmirsīšu savu kopīgo misēkli ar mammu. Pavadīju mammu un viņas mazo toiterjera suņuku uz autoostu un taksī jau sajutu, ka suns dīvaini uzvedas mammai klēpī, bet steidzāmies un nepievērsu īpašu uzmanību. Līdz mammas autobusam bija maz laika, tāpēc steidzīgi devāmies iekšā autoostā, kur uz to brīdi arī bija padaudz cilvēku un, neskatoties atpakaļ, devāmies uz biļešu kasi. Pēkšņi mamma iekliedzās, pagriežos un tur cilvēki smejas. Kamēr gājām uz kasi, mamma nebija pamanījusi, ka suns bija kakājis visu ceļu bez apstājas un visi viņa izkārnījumi taisā rindiņā bija no ieejas līdz kasēm, es joprojām nesaprotu, kas viņam bija pa vīrusu piemeties, bet viņš nokārtojās bez apstājas. Pat tad, kad bijām pamanījušas, suns turpināja turpat pie kasēm kakāt:-O:-D. Cilvēki, protams, smējās kutināti un mēs ar mammu ar kaunu sejā un salvetītēm vācām visas viņa kakiņas:-D(s)

Ietriekties stiklā arī ir gadījies... Man bija kādi 12 gadi, bijām Ventspilī kempingā. Tur bija ēka, kurā bija visas labierīcības. Kad gāju laukā no tās ēkas, aizmirsu pa kurieni ienācu.. un vai nu gaisma tā dīvaini krita, vai kas, bet likās, ka nav sienas un tā ir izeja. Un es ietriecos stiklā, sakaunējos, gribēju ātrāk tikt prom, paspēru soli sānis un atkal stiklā!! :D Man bija tāds šoks, jo es pilnīgā pārliecībā, ka tur ir tukšums. Tad es pacēlu galvu un redzēju, pa kurieni plūst cilvēki un KUR VISPĀR ir izeja. Man bija tāds kauns, ka es pat nespēju paskatīties, vai kāds to redzēja..

Bāc, kā es šito varēju aizmirst :-D
Par stikla durvīm..vienreiz vienā barčikā, kur regulāri gājām ieskrēju pamatīgi stikla durvīs. tas bija laiks kad vēl vienā zālē bija bārs un otrā zālē bija biljards, gaisa hokejs, šautriņas un tur varēja arī pīpēt..tā nu es paņemu savu kokču pie bāra un slaidā solī eju uz otru telpu un ejot skatos vēl uz to uzlīmi ka tās ir durvis, tā nu skatoties uz to zīmi normāli ieskrēju tajās durvīs :D

ā, par šito mēs vēl ilgi ar draudzeni smējāmies:-D
Viņas draugs bija no itālijas atvedis jāgerīti(l)..viņš kaut kur izbrauca, bet zinot kā mums garšo šis dzēriens piekodināja, lai visu neizdzeram. nu tā nu mēs pieslēdzāmies tai pudelei un diezgan aizrāvāmies..rezultāts bija tāds, ka kaut kādā sakarā es biju izgājusi ārā zīmēt sniega eņģelīšus, bet šī bija uzgājusi uz otro stāvu..atbrauc draugs, skatās es vāļājos pa zemi, labi savāc mani ejam iekšā nāk druška lejā ar tekstu es bik aizmigu..izrādījās uz poda, jo augšā viena istaba bija aizslēgta un otra pilnībā izkrāmēta tukša, jo bija remonts :D
aizejot mājās es aizgāju uzreiz gulēt, bet pamodos ne savā istabā, pamodos augšā, neapkurināmā istabā, kurā bija aptuveni kādi 8 grādi :D prasīju mammai kas bija noticis, viņa teica ka es esot nomurminājusi ka te tak nevar pagulēt un aizgājusi augšā..biju kaut kādu segu atradusi un tur atlūzusi :D man bija tāds kauns no mātes:-D:-D

labi, lai iet arī mani kauna traipi :-D
Bērnudārzā kaut kādu 5 gadu vecumā sanāca ķibele..
mani aizved uz dārziņu un kā vienmēr palaiž iekšā, biju patstāvīgs bērns, mācēju pārģērbties un ieiet pati grupiņā..tā nu sanāca ka ļoti savajadzējās uz tualeti, bet nez kāpēc izdomāju ka obligāti ir sandalēm siksniņas jāaiztaisa un tad jāiet uz tualeti. Rezultātā cīnoties ar tām siksniņām, apčurājos.:-/ visu dienu nosēdēju pie galdiņa jo bija kauns celties augšā. Man bija adīta kleitiņa un laikam jau ka tā baigi nevarēja pamanīt, bet nu kā audzinātājas nejuta urīna smaku visu dienu..man nav ne jausmas :D
Tad vēl. Gadi kādi 14 15 varētu būt. Ar draudzeni kaut kur bijām dabūjušas lielo Džona pudeli, nu tad nu abas viņu laimīgi izdzērām un protams tas normāli iedeva pa kātiem..jautra jau man bija mājup braukšana ar riteni, gadījās gan grāvis gan visādi pigori, BET pat labākais bija mājās..gulēju otrajā stāvā, karuseļi, saprotu ka labi nebūs un ka līdz tualetei netikšu, tad nu vēmu pa logu kas bija pie gultas :-D sapratu ka apakšā ir puķu dobes un mamma noteikti pamanīs, būs sū...tā nu uzliku modinātāju uz 5 un cēlos no rīta, meklēju kapli un to puķu dobes daļu uzrušināju lai nevar pamanīt. bet uz pirmā stāva logu nepaskatījos :D No rīta mamma prasa kas tie par persikiem pie loga pielipuši un kas pus dobi ir izravējis :-D:-D:-D Patiesību viņa uzzināja jau kad sen biju pilngadīga :-D

Kā es smējos par cipcip urlām un rimi groziņu. :D
Pašai nekas tāds nav bijis, jo īsti nav par ko kaunēties, visu ķeru viegli. :D

Dzērumā vienreiz man likās smieklīgi braucot garām urlu baram, kas bija notupušies savā īpašajā pozā, sadrupināt burgermaizi un uzbērt viņiem virsū un vēl bļaustīties ciep ciep ciep

šis laikam ir vissmieklīgākais no visiem :D

Vislielākais kauns - skolā, man MR, toreiz traki ar to visu biju, nebiju apradusi. Sēžam jau pēdējās nodarbībās (informātikā) uz mīkstajiem datorkrēsliem. Es jau jutu, ka nav labi, visādi mēģināju uzsēsties uz garās jakas, lai, ja nu kas, tiek virsū viņai tā visa šmuce. Itkā nemanāmi paskatos un viss tipa kārtībā. Protams, beigās ceļos un tur pleķis (nav liels, bet redzēt labi var), aiz kauna nezinu kur līst un ko darīt. Atsēžos atpakaļ, gaidu, kad visi klasesbiedri aizies, tad ātri ieslidinu (nu cik var) to krēslu zem galda un pazudu no tās nodarbības ārā tik ātri, lai manu eksistenci tur neviens pat nepamanītu. Protams, toreiz visu nakti negulēju un pārdzīvoju par šo.

Tīņu gados atļāvos pāris (uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas) arī iedzert tā kārtīgi. Visādi notikumi pa vidu un beigās ar kādu puisi nogājām no bariņa nelielā pastaigā. Biju laikam nodarījusi pāri savā reibumā un šis man visu ceļu ņēmās stāstīt un skaidrot savu attieksmi, domas, jūtas, bla bla bla. Es protams, nogarlaikojusies steberēju nopakaļ un lūdzos, lai tas viss beidzas. Ejam, ejam, protams, ka aiz reibuma un garlaicības palaidu skaļu, em, gaisu :D Toreiz kauns pa visu ģīmi, nesapratu, vai bija dzirdējis, bet notēloju, ka esmu baigi dusmīga un gribu atpakaļ pie draugiem.

koshleneee
Nezodz niku, es te biju pirmā!

Atminos vēl 9. klases eksāmenu laiku. Tā diena, no kā man bija visvairāk bail- matemātikas eksāmena diena- bija pienākusi.
Gatavojoties lielākajam izgāzienam, sev par prieku vismaz sapucējos. Balta blūzīte, sarkani polka dot, viegli, zīdaini svārki, kurpītes. Apkrāvusies biju ar somu, papīru mapi. Nolēmu iegādāties ūdens pudeli, tā nu soļoju uz tā laika Universālo veikalu "Centrs".
Ūdens nopirkts, rokas vēl vairāk aizņemtas, bet te pēkšņi vēl zvana telefons. Tā nu menedžējot visu, kas bija jāstiepj, sāku vēl runāt pa telefonu. Eju laukā pa durvīm un tur no apakšas sāk pūst gaisu. Mani zīdainie svārki tika uzpūsti man līdz degunam, rokas nav brīvas, lai tos norautu atpakaļ. Kā ķirsītis uz deserta- man vēl ieprūda papēdis redelēs. Cilvēki skatās. No vīriešu kārtas pārstāvjiem saņemu ovācijas :D
Nācās visu lidināt uz zemes, lai vismaz svārkus sakārtotu :D
Šķiet adrenalīns atvēra kaut kādu matemāstikso čakru todien, jo eksāmenu vismaz nokārtoju baigi labi :D

Kad bija kādi 6 gadi, ciemojos pie vecvecākiem laukos. Tusējos ar lielākiem bērniem (biju pati jaunākā). Tā nu dienas gaitās kā astīte visur sekoju baram. Kā jau lielākā daļa no mums to ir darījuši, tad nebaidīšos atzīt, ka devāmies kaimiņu pagalmā čiept cukuriņus. Tajā dienā man bija uzvilkti tā laika stilīgie svārk-šorti (t.i. šorti, bet tik plati, ka izskatās kā svārki). Pāri sētai līdām kā īsta komanda- viens otru velkot tai pāri (sēta kādi 1,80m augsta no koka mietiem). Tā nu sēžam visi kā vārnas ābelēs, līdz īpašnieks mūs pamanīja un sāka rāties. Paķēris siksnu skrēja mūs dzīt prom. Tā nu lielākie bija drošam mukšanas ceļam pie sētas pievilkuši bluķi, uz kura pakāpjoties kā graciozas kazas arī leca pāri. Es paliku pēdējā. Skrēju klupdama, krizdama, pakāpos uz bluķa, lecu pāri... bet nepiezemējos. Šorta stara aizķērās uz sētas mieta un es tā arī paliku tur karājoties :D
Brēcu aiz izbīļa tik nenormāli, ka pat kaimiņš pārbijās un nometa siksnu garajā zālē un nāca, smieklus valdītams, mani ķeksēt nost no mieta :D
Stulbie šorti :D

p.s. bet es domāju, ka nav ko daudz pārdzīvot par visādām krišanas neveiksmēm vai neveiklām kustībām. Visiem, VISIEM, gadās :D

Lita16, :D :D :D D

Skolas laikā ( ja nemaldos kāda 10 klase) ļoooti vajadzēja'čurāt, bet izdomāju, ka nē-uzrakstīšu kontroldarbu un tad skriešu. Protams, nesos pa galvu pa kaklu, paspēju, atskrienu tualetē un velku bikses nost un sāku laist, bet nepamanīju,ka podam vāks ciet.... :( šausmas,man tāds kauns bija, ak dievs. reāli apstādināt arī nevarēju, pagrābu miskasti un iečurāju tajā atlikušo :( itka liela meitene, bet nu tas bija tāds pi**** :D
Vēl no nesenajiem par tiem tamponiem....sabiedriskā tualete, notiek maiņa....un tampakx ir tie ar to plasmasas apvalku....nu un man vins izkrita no rokām kaut kā galīgi neveikli un ieripoja pie blakus kabīnes, kur sieviete bija...vinja tada- jums laikam kaut kas pazuda....un paspēra atpakal :D shausmas, es nelīdu no tualetes ārā kādas 15 minūtes. :D

Ajj, man ir bijuši daudz un dažādi atgadījumi, no kuriem kaunos.

Atceros, ka kādu laiku atpakaļ strādāju restorānā par viesmīli. Ienāca ļoti smuki puiši, es paņēmu viņu galdiņu. Kamēr pieņēmu pasūtījumu, viņi visādi jokojās, flirtēja un man nedaudz nāca smiekli. Viņi laikam ļoti gribēja, lai sāku smieties tāpēc visādus jokus meta ārā un viens bija TIK smieklīgs (es neatceros vairs to joku), ka man patiešām sanāca smiekli un es tā kā cenšoties tos smieklus noturēt, bet bez panākumiem izdvesu tādu dīvainu gārdzienu un šī gārdziena laikā man nedaudz siekalas iztecēja no mutes. :D Puiši momentāli apklusa. Ārprāts, tagad atceroties ļoti sarkstu.

Vēl man bija ļoti apkaunojošs atgadījums. Mana tēta radinieki dzīvo laukos, bijām aizbraukuši pie viņiem. Man tad bija 15 gadi. Ar alkoholu jau biju iepazinusies, bet nekad nebiju dzērusi vecāku priekšā. Tad, nu, tajā dienā bija salasījusies visa ģimene, visi radi, radu draugi, bērni. Un bija tur viens smuks puisis, brālēna draugs, viņam bija kādi 17 gadi. Tad, nu, es tusējos ar viņiem, kamēr pieaugušie tur savā starpā. Un nezinu kāpēc, bet pie manis pienāca tante un ielēja man sidriņu - puiši arī dzēru aliņus, tā kā viss ok. Es izdzēru vienu sidriņu, otru, trešo, ceturto, tad pārgāju uz aliņiem. Un ziniet, alkohola reibumā jau cilvēks atveras un arī es nebiju izņēmums, dejojām ar smuko brālēna draugu, flirtējām, dziedājām, pēc tam, jau sākām skūpstīties. Tas jau bija fail!, jo to visu redzēja radinieki. Pēc tam vajadzēja iet gulēt, es biju pamatīgi iereibusi un nezinu kāpēc (tagad lamāju sevi par to) aizgāju gulēt pie brālēna drauga uz telti, un pašas saprotat kas tur notika. No rīta pieceļoties es jutos drausmīgi - es biju tik izbrīnīta redzot viņu guļot sev blakus un es plika! Ātri apģērbos, bet nevarēju atrast apakšbikses un atvēru telti, skatos - jā! apakšbikses pie telts mētājas. Es klusiņām izeju ārā no telts, paķeru apakšbikšes, aizlienu aiz kaut kāda koka un velku apakšbikses. Bet te parādās tā puiša mazā māsa (viņai kādi 10 gadi) un viņa man saka - es zinu, ko jūs darījāt naktī, un rāda man bildes (kas safočētas digitālajā), kur mēs nodarbojamies ar to! Es tā nosarku, gribu viņai atņemt digitālo, bet viņa skrien prom un kliedz:"Mammu, skaties, ko Jānis ar Jūliju naktī darīja!". Man tāds kauns! Es uzvelku apenes līdz galam, bikses kājās un neko nedomājot laižos lapās. :D Pat telefonu atstāju tur, neko nepaņēmu līdzi. Es pat nezinu kāpēc skrēju prom, bet kaut kā automātiski tas viss notika. Un līdz Rīgai vairāki km, lauki kkādā Latvijas pašā galā. Es pa dzelzsceļa sliedēm soļoju uz Rīgu un raudāju. Man vēl neliela pohiņa, labi, ka pa ceļam bija dažādas ābeles, neēdusi nebiju. Vakarā jau sāka palikt tumšs, pulkstens gandrīz 22:00, es noeju nost no dzelzsceļa sliedēm un skatos, ka esmu kaut kādā ciematiņā. Jutos vienkārši drausmīgi. Skatos kaut kāda tantiņa pastaigājas ar suni, es raudu, pieeju viņai klāt - saku, ka esmu apmaldījusies, vai nevar iedot man piezvanīt. Šī iedod arī - es uzzvanu tētim, tas nereāli dusmīgs. Beigās atbrauca man pakaļ uz to ciematiņu un braucām mājās. Tas ir mans pats lielākais kauns. Un tā vēl bija mana "romantiskā" pirmā reize.
Laukos es vairs nekad neesmu bijusi. Vienu reizi tētis brauca uz kapiem, kas netālu no laukiem, es braucu viņam līdzi. Mēs sakārtojam kapiņu, domāju, ka brauksim mājās, bet šis saka: "Iebraucam vēl pie manējiem." Es nē un nē, saku, ka palikšu tepat. Tētis mēģina pierunāt, bet neizdodas, nu, neko - aizbrauc viens, a es sēžu pie vecmāmiņas kapa. Pēc kāda laika atbrauc tēta māsa ar tēti un runā ar mani, saka - "visiem gadās, arī man visādi neveikli gadījumi bijuši, neuztraucies, tam arī domāta ģimene, ka pieņem tevi, lai arī kas tavā dzīvē būtu bijis." A man kauns, es nebraucu. Un tā iemesla dēļ, braucām mājās. Izrādās tētis gribēja pārnakšņot tur, a manis dēļ vajadzēja braukt atpakaļ uz Rīgu.
Stulbi? Stulbi!

Es laikam nemēdzu sevi ilgi šaustīt par kaut kādiem feiliem, jo gadījušies tie man ir, bet neko neatceros. :D

Vislabākais bija ar Rimi iepirkšanās groziņu - pie FAIL, nevis pie kauna. :D

Eju no darba, jāsteidzas uz lekciju, bet ļoti gribas ēst. Nolēmu pa ceļam ieskriet Galerijā Centrs. Paņemu groziņu, ielieku tajā vienu banānu un paciņu riekstu. Paralēli runāju ar māsu pa telefonu. Samaksāju un eju prom, nekādi nevaru saprast, kāpēc tas apsargs uz mani tāāā skatās. Nu ok, eju ārā, steidzos uz trolejbusu, turpinu runāt pa telefonu. Sagaidu trolejbusu, iekāpju, nopīkstinu etalonu, apsēžos pie loga un sajūtu, ka kaut kas nav... vietas par maz. Skatos, uz elkoņa karājas Rimi groziņš. :D

Cilvēki skatās, smejas. Bet man nav laika doties atpakaļ, jo svarīga lekcija. Braucu ar visu groziņu. Pie fakultātes atstāju krūmos, domāju, ka atpakaļceļā paņemšu un rīt aiznesīšu atpakaļ. Tā arī bija, groziņš kur stāvējis. Draudzenes pārsmējušās, bet pa ceļam vēl jāieiet Superneto. Es arī. Noslēpu atkal savu groziņu. Izejam ārā, groziņa nav


Nu labi, nav - nav. Tad skatāmies - groziņš cēli viens pats stāv pieturā pāri ielai. Ar draudzeni aizgājām pakaļ, pacēlu un ātri ejam projām. Jūtu, ka kāds seko. Paātrinām gaitu, skatāmies - urla skrien pakaļ. Krieviski kliedz, ka esmu nozagusi VIŅA groziņu!!! Un lai atdodu. :D :D Mīļā miera labad es viņam atdevu, bet pirms tam liku latviski viņam to savu sakāmo pateikt. :D

Reiz pa vasaru strādāju restorānā. Pusdienlaikā ienāca sieviete ar divām mazām meitenēm (~5 gadi). Nezinu tā bija viņu mamma vai omīte nav svarīgi. Viņas pasūtīja ēdienu. Viena no mazajām meitenēm pasūtīja miiiilziigu gaļas šķīvi. Kad ēdiens bija gatavs nesu to pie galdiņa, sniedzu mazajai meitenītei ar gariem lokainiem blondiem matiem un ar milzīgu smaidu uz lūpām saku: "Tas jaunajai lēdijai!". Tajā miklī gainā lēdija paskatās uz mnai un ar uzmestu lūpu saka : "Es esmu zēns...."
tā mamma arī tā uz mani skatījās tā it kā gribētu mani nogalināt.

Man bija taaaaads kauns. Pateicu kolēģei un viņa uzņēmās to galdiņu apkalpot tālāk. Pie sevis tikai nodomāju, ka zēns no garajiem blondajiem matiem noteikti drīz izdomās šķirties :D

Mans bērnības kauns bija tad, kad es izejot no mammas darba vietas, uz ielas bolījos riņķī un ieskrēju mājas apsaimniekotājam vēderā. A, onkuls tāds riktīgi omulīgs ar punci kā arbūzs. :D un es tāda sīka tajā vēderā.:D

Undersun vēl lūdzu vēl vēl. Pārsmējos lasot garīgais 100% uzlabots

8. klasē vienu dienu aizgāju uz skolu, visu dienu nomācījos un pēdējā stunda bija sports, visas meitenes pārģērbjamies un es novelku džemperi, a man apakšā pidžamma :D protams to klasesbiedrene pamanīja un sāka smieties pa visu ģērbtuvi. Man laikam vairāk kauns bija par to, ka visu dienu neesmu pamanījusi, ka man pidžamma ir apakšā :D
Labi, ka toreiz bērni vēl nebija tik ļauni kā tagad.


Man bija 16 gadi, kad pirmo vasaru nogaršoju alkoholu. Tieši dienu pirms izlaiduma. Izlaidumā stāvēju sarkana, trīcošām rokām ar milīgu zilumu uz rokas un muguras, kas bija neveiksmīgi nomaskēts ar tonālo. Un brālis publikā ar zilu aci :D Kas tonakt notika vēl joprojām ir mistika :D Bet man bija kauns no ģimenes, draugu vecākiem un skolotājiem.

Un tajā vasarā pirmo reizi aizbraucu svinēt jāņus ar brāli pie viņa drauga uz laukiem. Līdzi bija tikai vienas zandales. No rīta nākot no balles, slapjajā pļavā saplēsu vienu kurpi galīgās lupatās. Nākošajā dienā nācās staigāt ar brāļa 44. izmēra spicenēm. :D Pie kleitiņas. Kā jau laukos jā :D