Liels kauns!

JD :D :D :D

oj, tik daudz tādu, bet cenšos aizmirst viņus visus :D viens no ne tik seniem.. gāju dejot latīņamerikāņu dejas, ļoti centos apgūt jaunos deju soļus. Tik ļoti, ka ieskrēju spogulī un man nošļuka svārki. Visi pieauguši cilvēki, neviens nesmējās, bet par pieskaitāmu mani gan neuzskatīja. :D

Gāju mājās, un stāvlaukumā izbira pāris kilogramu tomātu, sveši cilvēki man palīdzēja lasīt :D

Jēziņ šis...

Kad biju sīka, mammai kā 1. aprīļa joku sastāstīju, ka man ir izsisti visi priekšējie zobi. Nu gan joks. Tagad vēl kauns, jo mamma sāka raudāt, man bija kādi 12 gadi.

Nelasiet šoo diskusiju kad ēdat vai dzerat, es gandrīz aizrijos.
Ā, arī vienreiz, sēdēju klasē, bija ļoti maz cilvēku un es skaļi klausījos austiņās mūziku, bet dzirdēju, ka klasesbiedri man aiz muguras runā par skolotāju, kura viņiem nepatīk un viens puisis saka: "Viņa ir riktīgi stulba" Domāju, ka neko neteikšu. "Jā, es zinu, viņa ir!"
Pa pāris sekundēm viņi bija paspējuši pateikt nākamo teikumu par to skolotāju: "Viņa ir lesbiete!" Un es skaļi: ""Jā, es zinu, viņa ir!"
Visi smējās un prasīja kā es to zinot. Es nesapratu kas noteik.

Un vienreiz es biju uz ģitāras stundu un vēl biju ļoti kautrīga un man skolotājs jautāja kur es dabūju tik foršu lakatiņu dabūju un es teicu: "Tas tāpēc, ka man autobuss kavējās" Es vienkārši nebiju dzirdējusi ko īsti viņš jautāja.

Salami :D :D :D

Es nosapņoju, ka manam klasesbiedram nomira suns un nākamajā dienā es to izdomāju viņam pateikt saku: "tev ir suns?" Viņš atbild, ka ir un tad es saku: "Es redzēju kā viņš nomira" Klasesbiedrs it kā smejās it kā nobijies un blendž uz mani. Tad es teicu: "Piedod, negribēju tevi pirms eksāmena satraukt" Viņš vēl kādu laiku turpināja dīvaini uz mani skatīties līdz es teicu: "Saka, ka sliktie sapņi jāizstāsta"
Tajā brīdī mēs abi sapratām, ka es biju aizmirsusi pieminēt, ka tas bija sapnis.

Skaļā balsī pat smējos. :D

Vislabākā diskusija.
Tatad mans stāsts.
Es nosapņoju, ka manam klasesbiedram nomira suns un nākamajā dienā es to izdomāju viņam pateikt saku: "tev ir suns?" Viņš atbild, ka ir un tad es saku: "Es redzēju kā viņš nomira" Klasesbiedrs it kā smejās it kā nobijies un blendž uz mani. Tad es teicu: "Piedod, negribēju tevi pirms eksāmena satraukt" Viņš vēl kādu laiku turpināja dīvaini uz mani skatīties līdz es teicu: "Saka, ka sliktie sapņi jāizstāsta"
Tajā brīdī mēs abi sapratām, ka es biju aizmirsusi pieminēt, ka tas bija sapnis.
Es ar smaidu sejā pateicu klasesbiedram, ka redzēju kā viņa suns nomirst.

Tik jautra diskusija!
Atceros savu kaunu, kas notika pirms gada. Veikalā vai aptiekā (vairs neatceros precīzi) nopirku savai kaķenei baldriāna pilienus. Protams, iemetu savā lielajā rokassomā un turpināju tālāk dienas gaitas. Eju cauri Vecrīgai un vienā brīdī ieraugu aiz sevis lēnā, bet pārliecinātā gaitā dodamies vismaz 5 kaķu rindu. Protams, brīnumpilieni izlijuši pa visu somu un pielūdzēju rinda gatava. :-D
Kā jau parasti šādos gadījumos, manai kaķenei pret baldriāniem ir vienaldzība un šis pirkums palika bez ievērības, bet gar manu somu vēl vismaz 2 nedēļas vēlāk rīvējās drauga kaķe, kad biju aizgājusi ciemos. :-P

Gāju tautiskajās dejās. Bija deju nodarbība un skolotāja runāja ar mani un vēl 3 puišiem no manas klases. Puiši man visu laiku teica-sēdi,sēdi, ka krēsls ir brīvs. Es tik atteicu,ka nesēdēšu. Beigās skolotāja saniknojās un parāva mani aiz rokas,lai taču beidzot sēžos un puiši var likties mierā,lai nepārtrauc viņu runāt ar šo marazmu. Kā mani skolotāja rāva uz tā krēsla,tā es biju gar zemi,jo puiši ātri noņēma man krēslu zem dibena. Bāc,tāds kauns un blīkšķis bija(s)(e) Jā,sāpīgi arī. Kādu nedēļu negāju uz dejošanu un bija patiesi dusmīga!

Vēl man ir kauns par to, ka pirmajās klasītēs mana klases audzinātāja katrā popielā man lika tēlot Inesi :D

Varu tik minēt, ka protams nekad nevinnēju :D

Nezinu, vai jau kādā lapā atpakaļ varbūt esmu minējusi...
Bija varētu būt, ka 2 klase... Skolotāja 1 septembrī uzrakstija uz tāfeles paraugu, kā rakstīt dienasgrāmatā vārdu un uzvārdu... un es uzrakstiju savu vārdu un uz tāfeles rakstītā manas klases puiša uzvārdu. Visa klase smējās. Un man bija tāds kauns, jo tas puisis man galīgi nepatika...

Ar draudzeni keemojaamies un taisijaam selfijus liidz es iekritu Riigas Kanaalaa visiem tuuristiem par lielaam sausmaam. :-D

Up

Bija tā, ka skolas ballītē biju pamatīgi piedzērusies. Lāga, man tad bija kādi 18 gadi laikam. Nu.. glāze pēc glāzes un sākās zvanīšana bijušam un draudzīgās sarunas ar svešiem cilvēkiem. Galā tiku klāt savai taj' laika simpātijai. Apkārusies viņam ap kaklu ( diez vai viņš mani vispār tad pazina. :-D ) sāku dejot valsi un runāt par dzīves jēgu. Viņš bija skaidrā. No tās dienas neko lāgi neatceros bet pēc tam viņš man stāstija, ka provēju viņu ievilkt gultā un runāju par daudzām neķitrām lietām. :-D Kā tagad atceros - stāvēju un sarku viņa priekšā, skolas ēdnīcas vidū kamēr viņš man to stāstīja. :-D

Reiz gāju uz mājām no veikala, tāda rudens diena, viss slapjš un dubļains, rokās divi lieli un smagi iepirkumu maisi, eju, pāri ielai gāja simpātisks puisis, šis pasmaidīja, es tā aizskatījos, ka ar visiem maisiem caur dubļiem iešķūrēju kaut kādā grāvim līdzīgā bedrē :D

Skolas gados tualetē nevarēja īsti nofiksēt krampīti, es jau noslaucījusies, piecēlusies, gribēju vilkt kājās bikses, pēkšņi durvis ar blīkšķi atraujas, kāds man bija kauns, es maza knīpa ar pliku čožu stāvu pretī vidusskolniecēm.

Vienreiz piedzēros pamatīgi, vairākas reizes nolikos uz mutes, visas rokas netīras, tā kā bija nedaudz uzsnidzis sniegs es nolēmu rokas apmazgāt sniegā, atskārtu, ka zem sniega ir sūdi, nezinu, cilvēku vai suņu, bet smirdēja pamatīgi, nu neko, cik varēju ar salveti notīriju, tad man palika slikti, sāku vemt un vēl piečurāju bikses, nolauzu 2 nagus un tad netīra un smirdīga kā žurka es 40 minūtes gāju uz mājām, bija kauns kāpt autobusā. Tas notika 14 gadu vecumā. Akk jel

Tā pārsmējos lasot, dažbrīd līdz asarām :D

Par ballītēm un sadarīto dzērumā drīzāk ir smieklīgas atmiņas nevis kauns, tas šķiet pašsaprotami, un domāju, ka katra kaut reizi ir vēmusi, jo piedzērusies bijusi.

Pirms kādiem 5 gadiem mobilajam bija sačakarējies aizmugures vāciņš, tā ka viegli varēja noņemt. Tā nu vienreiz man telefons bija nokritis pilsētā uz ceļa un vienreiz autobusā, protams, vāciņš nost, baterija arī izkritusi, cilvēki skatās a man jāvāc telefons pa detaļām kopā :D

abas draudzeni tā piedzērāmies, ka nākamajā rītā kauns domāt. bija vienai draudzenei dzimšanas diena gulējām viņas mājā, bet no rīta pamodos ar pārsistu celi, uzdauzītu aci un nebija krūštura lencītes. no rīta stāstīja kā esmu apgrābstījusi svešu čali. tik stulbi :// vairāk laikam nekas tāds. tad kad jautrs prāts, tad jau vienmēr sanāk zvanīt/rakstīt ex draugiem, bet tas pierasts :D

Ir bijuši ļoti daudz kauni, bet viss jau ir aizmirsts. Uzrakstīšu to ko atceros.
Tātad, kad man bija kādi gadi 13/14 nesen bija sākušās mr, tāpēc tās vēl bija ļoti neregulāras. Tajā dienā skolā bija fotogrāfēšanās un es biju uzvilkusi baltu kleitu un nekādas paketes līdzi nebija, bija tikai biksīšu ieliknītis ielikts, ok, sēžu stundā, pieceļos, paldies dievam no klases visi jau bija izgājuši un skolotāja saka " tev kleita aizmugurē netīra, ok es paskatos, jā sarkans pleķis, ok tad vēl kauns nebija tik liels jo tā bija tikai skolotāja :d paldies dievam man bija līdzi legingi, uzvelku tos raibos legingus un eju fotogrāfēties skolas kopbildei, nofotagrafējos un tā kā dzīvoju un mācijos laukos bija jāgaida sskolēnu autobuss, labi es iesēžos tajā autobusā , braucu un tur tie krēsli bija tādi melni takā ar ādu apvilkti, vecs autobuss bija , tātad es tur tāda sēžu un es uz tā krēsla biju sēdējusi viena, un mazliet pabīdījos un tur pleķis palika slapjš, visi sāk tur kaut ko teikt uz mazās meiteness, kas iepriekš tur sēdējusi , uz manis paldies dievam neviens neko neteica :D . vienīgi kaut ko tur pasmējās bet tik un tā man bija šausmīgs kauns, kad aizgāju mājās oj kā man tur viss pludoja :D

Pirms kāda mēneša devos tikties ar draudzeni. Rokās man dāvanu maisiņš ar šampānieti - draudzenei dzimšanas diena bija. Atbraucu uz tikšanos par ātru un nodomāju, ka jāiegriežas kādā veikalā, jāpakavē laiks. Pastaigāju pa veikalu, paņēmu pāris drēbes pielaikot un devos uz kabīnēm. Un te pēkšņi atskan briesmīgs blīkšķis, itkā kāds būtu spoguli sasitis. Neizpratnē skatos apkārt un redzu - manam dāvanu maisiņam apakša izplīsusi, visur apkārt šampānietis un lauskas. Fiksi ieskrēju vienā no ģerbtuvēm, vēlāk ar kaunpilnu seju devos ārā no veikala.

Gaidīju pie Laimas pulksteņa gājēju pārejas,kad piebrauks mans puisis un aizvedīs mani mājās. Tai pat laikā cītīgi rakos pa telefonu un biju ļoti par kko aizdomājusies... Pieripoja melnais mersīts un es lecu tik iekšā, neskatoties uzspiedu buču uz vaiga un rakājoties telefonā vēl skarbi noteicu- nu ko stāvi,braucam... Pec ilgās klusuma pauzes un sms uzrakstīšanas paskatījos uz puisi un secināju,ka esmu iekāpusi sveša mašīna un nobučojusi nepazīstamu,bet sasodīti simpātisku jaunekli,kas uz mani skatījās lielām acīm... Viss ko tajā brīdi varēju pateik bija- ups... Izlēcu no mašīnas un nozudu tuvējā parkā... :D