Liels kauns!

Lita16, :D :D :D D

p.s. bet es domāju, ka nav ko daudz pārdzīvot par visādām krišanas neveiksmēm vai neveiklām kustībām. Visiem, VISIEM, gadās :D

Kad bija kādi 6 gadi, ciemojos pie vecvecākiem laukos. Tusējos ar lielākiem bērniem (biju pati jaunākā). Tā nu dienas gaitās kā astīte visur sekoju baram. Kā jau lielākā daļa no mums to ir darījuši, tad nebaidīšos atzīt, ka devāmies kaimiņu pagalmā čiept cukuriņus. Tajā dienā man bija uzvilkti tā laika stilīgie svārk-šorti (t.i. šorti, bet tik plati, ka izskatās kā svārki). Pāri sētai līdām kā īsta komanda- viens otru velkot tai pāri (sēta kādi 1,80m augsta no koka mietiem). Tā nu sēžam visi kā vārnas ābelēs, līdz īpašnieks mūs pamanīja un sāka rāties. Paķēris siksnu skrēja mūs dzīt prom. Tā nu lielākie bija drošam mukšanas ceļam pie sētas pievilkuši bluķi, uz kura pakāpjoties kā graciozas kazas arī leca pāri. Es paliku pēdējā. Skrēju klupdama, krizdama, pakāpos uz bluķa, lecu pāri... bet nepiezemējos. Šorta stara aizķērās uz sētas mieta un es tā arī paliku tur karājoties :D
Brēcu aiz izbīļa tik nenormāli, ka pat kaimiņš pārbijās un nometa siksnu garajā zālē un nāca, smieklus valdītams, mani ķeksēt nost no mieta :D
Stulbie šorti :D

Atminos vēl 9. klases eksāmenu laiku. Tā diena, no kā man bija visvairāk bail- matemātikas eksāmena diena- bija pienākusi.
Gatavojoties lielākajam izgāzienam, sev par prieku vismaz sapucējos. Balta blūzīte, sarkani polka dot, viegli, zīdaini svārki, kurpītes. Apkrāvusies biju ar somu, papīru mapi. Nolēmu iegādāties ūdens pudeli, tā nu soļoju uz tā laika Universālo veikalu "Centrs".
Ūdens nopirkts, rokas vēl vairāk aizņemtas, bet te pēkšņi vēl zvana telefons. Tā nu menedžējot visu, kas bija jāstiepj, sāku vēl runāt pa telefonu. Eju laukā pa durvīm un tur no apakšas sāk pūst gaisu. Mani zīdainie svārki tika uzpūsti man līdz degunam, rokas nav brīvas, lai tos norautu atpakaļ. Kā ķirsītis uz deserta- man vēl ieprūda papēdis redelēs. Cilvēki skatās. No vīriešu kārtas pārstāvjiem saņemu ovācijas :D
Nācās visu lidināt uz zemes, lai vismaz svārkus sakārtotu :D
Šķiet adrenalīns atvēra kaut kādu matemāstikso čakru todien, jo eksāmenu vismaz nokārtoju baigi labi :D

koshleneee
Nezodz niku, es te biju pirmā!

Vislielākais kauns - skolā, man MR, toreiz traki ar to visu biju, nebiju apradusi. Sēžam jau pēdējās nodarbībās (informātikā) uz mīkstajiem datorkrēsliem. Es jau jutu, ka nav labi, visādi mēģināju uzsēsties uz garās jakas, lai, ja nu kas, tiek virsū viņai tā visa šmuce. Itkā nemanāmi paskatos un viss tipa kārtībā. Protams, beigās ceļos un tur pleķis (nav liels, bet redzēt labi var), aiz kauna nezinu kur līst un ko darīt. Atsēžos atpakaļ, gaidu, kad visi klasesbiedri aizies, tad ātri ieslidinu (nu cik var) to krēslu zem galda un pazudu no tās nodarbības ārā tik ātri, lai manu eksistenci tur neviens pat nepamanītu. Protams, toreiz visu nakti negulēju un pārdzīvoju par šo.

Tīņu gados atļāvos pāris (uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmas) arī iedzert tā kārtīgi. Visādi notikumi pa vidu un beigās ar kādu puisi nogājām no bariņa nelielā pastaigā. Biju laikam nodarījusi pāri savā reibumā un šis man visu ceļu ņēmās stāstīt un skaidrot savu attieksmi, domas, jūtas, bla bla bla. Es protams, nogarlaikojusies steberēju nopakaļ un lūdzos, lai tas viss beidzas. Ejam, ejam, protams, ka aiz reibuma un garlaicības palaidu skaļu, em, gaisu :D Toreiz kauns pa visu ģīmi, nesapratu, vai bija dzirdējis, bet notēloju, ka esmu baigi dusmīga un gribu atpakaļ pie draugiem.

Dzērumā vienreiz man likās smieklīgi braucot garām urlu baram, kas bija notupušies savā īpašajā pozā, sadrupināt burgermaizi un uzbērt viņiem virsū un vēl bļaustīties ciep ciep ciep

šis laikam ir vissmieklīgākais no visiem :D

Kā es smējos par cipcip urlām un rimi groziņu. :D
Pašai nekas tāds nav bijis, jo īsti nav par ko kaunēties, visu ķeru viegli. :D

labi, lai iet arī mani kauna traipi :-D
Bērnudārzā kaut kādu 5 gadu vecumā sanāca ķibele..
mani aizved uz dārziņu un kā vienmēr palaiž iekšā, biju patstāvīgs bērns, mācēju pārģērbties un ieiet pati grupiņā..tā nu sanāca ka ļoti savajadzējās uz tualeti, bet nez kāpēc izdomāju ka obligāti ir sandalēm siksniņas jāaiztaisa un tad jāiet uz tualeti. Rezultātā cīnoties ar tām siksniņām, apčurājos.:-/ visu dienu nosēdēju pie galdiņa jo bija kauns celties augšā. Man bija adīta kleitiņa un laikam jau ka tā baigi nevarēja pamanīt, bet nu kā audzinātājas nejuta urīna smaku visu dienu..man nav ne jausmas :D
Tad vēl. Gadi kādi 14 15 varētu būt. Ar draudzeni kaut kur bijām dabūjušas lielo Džona pudeli, nu tad nu abas viņu laimīgi izdzērām un protams tas normāli iedeva pa kātiem..jautra jau man bija mājup braukšana ar riteni, gadījās gan grāvis gan visādi pigori, BET pat labākais bija mājās..gulēju otrajā stāvā, karuseļi, saprotu ka labi nebūs un ka līdz tualetei netikšu, tad nu vēmu pa logu kas bija pie gultas :-D sapratu ka apakšā ir puķu dobes un mamma noteikti pamanīs, būs sū...tā nu uzliku modinātāju uz 5 un cēlos no rīta, meklēju kapli un to puķu dobes daļu uzrušināju lai nevar pamanīt. bet uz pirmā stāva logu nepaskatījos :D No rīta mamma prasa kas tie par persikiem pie loga pielipuši un kas pus dobi ir izravējis :-D:-D:-D Patiesību viņa uzzināja jau kad sen biju pilngadīga :-D

ā, par šito mēs vēl ilgi ar draudzeni smējāmies:-D
Viņas draugs bija no itālijas atvedis jāgerīti(l)..viņš kaut kur izbrauca, bet zinot kā mums garšo šis dzēriens piekodināja, lai visu neizdzeram. nu tā nu mēs pieslēdzāmies tai pudelei un diezgan aizrāvāmies..rezultāts bija tāds, ka kaut kādā sakarā es biju izgājusi ārā zīmēt sniega eņģelīšus, bet šī bija uzgājusi uz otro stāvu..atbrauc draugs, skatās es vāļājos pa zemi, labi savāc mani ejam iekšā nāk druška lejā ar tekstu es bik aizmigu..izrādījās uz poda, jo augšā viena istaba bija aizslēgta un otra pilnībā izkrāmēta tukša, jo bija remonts :D
aizejot mājās es aizgāju uzreiz gulēt, bet pamodos ne savā istabā, pamodos augšā, neapkurināmā istabā, kurā bija aptuveni kādi 8 grādi :D prasīju mammai kas bija noticis, viņa teica ka es esot nomurminājusi ka te tak nevar pagulēt un aizgājusi augšā..biju kaut kādu segu atradusi un tur atlūzusi :D man bija tāds kauns no mātes:-D:-D

Bāc, kā es šito varēju aizmirst :-D
Par stikla durvīm..vienreiz vienā barčikā, kur regulāri gājām ieskrēju pamatīgi stikla durvīs. tas bija laiks kad vēl vienā zālē bija bārs un otrā zālē bija biljards, gaisa hokejs, šautriņas un tur varēja arī pīpēt..tā nu es paņemu savu kokču pie bāra un slaidā solī eju uz otru telpu un ejot skatos vēl uz to uzlīmi ka tās ir durvis, tā nu skatoties uz to zīmi normāli ieskrēju tajās durvīs :D

Ietriekties stiklā arī ir gadījies... Man bija kādi 12 gadi, bijām Ventspilī kempingā. Tur bija ēka, kurā bija visas labierīcības. Kad gāju laukā no tās ēkas, aizmirsu pa kurieni ienācu.. un vai nu gaisma tā dīvaini krita, vai kas, bet likās, ka nav sienas un tā ir izeja. Un es ietriecos stiklā, sakaunējos, gribēju ātrāk tikt prom, paspēru soli sānis un atkal stiklā!! :D Man bija tāds šoks, jo es pilnīgā pārliecībā, ka tur ir tukšums. Tad es pacēlu galvu un redzēju, pa kurieni plūst cilvēki un KUR VISPĀR ir izeja. Man bija tāds kauns, ka es pat nespēju paskatīties, vai kāds to redzēja..

Cik daudzām te smieklīgi stāstiņi, ienācu uzlabot garastāvokli:-P
Es nekad neaizmirsīšu savu kopīgo misēkli ar mammu. Pavadīju mammu un viņas mazo toiterjera suņuku uz autoostu un taksī jau sajutu, ka suns dīvaini uzvedas mammai klēpī, bet steidzāmies un nepievērsu īpašu uzmanību. Līdz mammas autobusam bija maz laika, tāpēc steidzīgi devāmies iekšā autoostā, kur uz to brīdi arī bija padaudz cilvēku un, neskatoties atpakaļ, devāmies uz biļešu kasi. Pēkšņi mamma iekliedzās, pagriežos un tur cilvēki smejas. Kamēr gājām uz kasi, mamma nebija pamanījusi, ka suns bija kakājis visu ceļu bez apstājas un visi viņa izkārnījumi taisā rindiņā bija no ieejas līdz kasēm, es joprojām nesaprotu, kas viņam bija pa vīrusu piemeties, bet viņš nokārtojās bez apstājas. Pat tad, kad bijām pamanījušas, suns turpināja turpat pie kasēm kakāt:-O:-D. Cilvēki, protams, smējās kutināti un mēs ar mammu ar kaunu sejā un salvetītēm vācām visas viņa kakiņas:-D(s)

Gaidīju pie Laimas pulksteņa gājēju pārejas,kad piebrauks mans puisis un aizvedīs mani mājās. Tai pat laikā cītīgi rakos pa telefonu un biju ļoti par kko aizdomājusies... Pieripoja melnais mersīts un es lecu tik iekšā, neskatoties uzspiedu buču uz vaiga un rakājoties telefonā vēl skarbi noteicu- nu ko stāvi,braucam... Pec ilgās klusuma pauzes un sms uzrakstīšanas paskatījos uz puisi un secināju,ka esmu iekāpusi sveša mašīna un nobučojusi nepazīstamu,bet sasodīti simpātisku jaunekli,kas uz mani skatījās lielām acīm... Viss ko tajā brīdi varēju pateik bija- ups... Izlēcu no mašīnas un nozudu tuvējā parkā... :D

Pirms kāda mēneša devos tikties ar draudzeni. Rokās man dāvanu maisiņš ar šampānieti - draudzenei dzimšanas diena bija. Atbraucu uz tikšanos par ātru un nodomāju, ka jāiegriežas kādā veikalā, jāpakavē laiks. Pastaigāju pa veikalu, paņēmu pāris drēbes pielaikot un devos uz kabīnēm. Un te pēkšņi atskan briesmīgs blīkšķis, itkā kāds būtu spoguli sasitis. Neizpratnē skatos apkārt un redzu - manam dāvanu maisiņam apakša izplīsusi, visur apkārt šampānietis un lauskas. Fiksi ieskrēju vienā no ģerbtuvēm, vēlāk ar kaunpilnu seju devos ārā no veikala.

Ir bijuši ļoti daudz kauni, bet viss jau ir aizmirsts. Uzrakstīšu to ko atceros.
Tātad, kad man bija kādi gadi 13/14 nesen bija sākušās mr, tāpēc tās vēl bija ļoti neregulāras. Tajā dienā skolā bija fotogrāfēšanās un es biju uzvilkusi baltu kleitu un nekādas paketes līdzi nebija, bija tikai biksīšu ieliknītis ielikts, ok, sēžu stundā, pieceļos, paldies dievam no klases visi jau bija izgājuši un skolotāja saka " tev kleita aizmugurē netīra, ok es paskatos, jā sarkans pleķis, ok tad vēl kauns nebija tik liels jo tā bija tikai skolotāja :d paldies dievam man bija līdzi legingi, uzvelku tos raibos legingus un eju fotogrāfēties skolas kopbildei, nofotagrafējos un tā kā dzīvoju un mācijos laukos bija jāgaida sskolēnu autobuss, labi es iesēžos tajā autobusā , braucu un tur tie krēsli bija tādi melni takā ar ādu apvilkti, vecs autobuss bija , tātad es tur tāda sēžu un es uz tā krēsla biju sēdējusi viena, un mazliet pabīdījos un tur pleķis palika slapjš, visi sāk tur kaut ko teikt uz mazās meiteness, kas iepriekš tur sēdējusi , uz manis paldies dievam neviens neko neteica :D . vienīgi kaut ko tur pasmējās bet tik un tā man bija šausmīgs kauns, kad aizgāju mājās oj kā man tur viss pludoja :D

abas draudzeni tā piedzērāmies, ka nākamajā rītā kauns domāt. bija vienai draudzenei dzimšanas diena gulējām viņas mājā, bet no rīta pamodos ar pārsistu celi, uzdauzītu aci un nebija krūštura lencītes. no rīta stāstīja kā esmu apgrābstījusi svešu čali. tik stulbi :// vairāk laikam nekas tāds. tad kad jautrs prāts, tad jau vienmēr sanāk zvanīt/rakstīt ex draugiem, bet tas pierasts :D

Tā pārsmējos lasot, dažbrīd līdz asarām :D

Par ballītēm un sadarīto dzērumā drīzāk ir smieklīgas atmiņas nevis kauns, tas šķiet pašsaprotami, un domāju, ka katra kaut reizi ir vēmusi, jo piedzērusies bijusi.

Pirms kādiem 5 gadiem mobilajam bija sačakarējies aizmugures vāciņš, tā ka viegli varēja noņemt. Tā nu vienreiz man telefons bija nokritis pilsētā uz ceļa un vienreiz autobusā, protams, vāciņš nost, baterija arī izkritusi, cilvēki skatās a man jāvāc telefons pa detaļām kopā :D

Reiz gāju uz mājām no veikala, tāda rudens diena, viss slapjš un dubļains, rokās divi lieli un smagi iepirkumu maisi, eju, pāri ielai gāja simpātisks puisis, šis pasmaidīja, es tā aizskatījos, ka ar visiem maisiem caur dubļiem iešķūrēju kaut kādā grāvim līdzīgā bedrē :D

Skolas gados tualetē nevarēja īsti nofiksēt krampīti, es jau noslaucījusies, piecēlusies, gribēju vilkt kājās bikses, pēkšņi durvis ar blīkšķi atraujas, kāds man bija kauns, es maza knīpa ar pliku čožu stāvu pretī vidusskolniecēm.

Vienreiz piedzēros pamatīgi, vairākas reizes nolikos uz mutes, visas rokas netīras, tā kā bija nedaudz uzsnidzis sniegs es nolēmu rokas apmazgāt sniegā, atskārtu, ka zem sniega ir sūdi, nezinu, cilvēku vai suņu, bet smirdēja pamatīgi, nu neko, cik varēju ar salveti notīriju, tad man palika slikti, sāku vemt un vēl piečurāju bikses, nolauzu 2 nagus un tad netīra un smirdīga kā žurka es 40 minūtes gāju uz mājām, bija kauns kāpt autobusā. Tas notika 14 gadu vecumā. Akk jel

Bija tā, ka skolas ballītē biju pamatīgi piedzērusies. Lāga, man tad bija kādi 18 gadi laikam. Nu.. glāze pēc glāzes un sākās zvanīšana bijušam un draudzīgās sarunas ar svešiem cilvēkiem. Galā tiku klāt savai taj' laika simpātijai. Apkārusies viņam ap kaklu ( diez vai viņš mani vispār tad pazina. :-D ) sāku dejot valsi un runāt par dzīves jēgu. Viņš bija skaidrā. No tās dienas neko lāgi neatceros bet pēc tam viņš man stāstija, ka provēju viņu ievilkt gultā un runāju par daudzām neķitrām lietām. :-D Kā tagad atceros - stāvēju un sarku viņa priekšā, skolas ēdnīcas vidū kamēr viņš man to stāstīja. :-D