Liels kauns!

PārslaKo PÁRSMÉJOS :d:d:d:d:d:d:d:d:d:d

Es gan nē. Nu, līdz šim. Man liekas, ka es dabūju normālu zilumu uz labā vaidziņa.

PārslaKo ģeniāli! Jo vairāk domā līdzi, jo labāk sanāk :D

Dita, man ar naacies raudaat alko iespaidaa pilnigi ne no kaa tas jau laikam taa normaali.

undersun - pa to peedeejo tiesaam sasmeejos :D

Man jau gan ik pa laikam kas tāds gadās, ka nevar visu nemaz iegaumēt. šo es atceros tik tāpēc, ka svaigs. Vispār esmu tizla.

Parslako, drizak saapigi nevis smiekligi..tas virietis butu vismaz palidzejis.

Viņam nebija iespēju. Es no notikuma vietas pazudu ātrāk nekā nauda no konta izpārdošanas laikā.

Personīga esmu ļoti neveikla un visus neveiklos brīžus parasti atceros gadiem ilgi. Daudzus kauns stāstīt kaut vai anonīms portāls.

Pēdējā izgāšanās(neskaitot, piemēram, apgāšanos, kaut kā stulba pateikšanu. tā jau man ir pārāk ikdiena.) bija, kad skolā piedzēros. Nav nekas īpašs lietot alkoholu skolā(vismaz manā klasē), bet ar mēru un to reizi laikam mērs bija - līdz pudele tukša. Pārējie, kuri dzēra dzēra mazliet, bet es dažreiz esmu like "pirmdienas rīts? pirmā stunda? taisam vaļā pudeli. padodam pa aplīti un kas ir dzīve"


ne velti klases audzinātāja kaut kad aizrādīja, ka "mēs jau drīz sāksim staigāt pa skolu ar mēteļiem(skolas noteikumi paredz obligāti nodot gardarobēm), pudelēm un cigaretēm zobos"

Labi trakākais ko esmu darijusi un noteikti, ka lielākais kauns, pirms nu jau gadiem 5iem ar savu ex izdomājām vajaga čiki briki brīvā dabā. :D
tā nu sanāca, ka staigājām pa Rīgu, nu nekur nekā nav, tā nu izpalika tas. Pēc kāda mēneša aizbraucām uz viņa laukiem, tad sapratām, ka davai būs ārā, staigājoties es ieraudziju pļavu, kalniņš, kociņi, cilvēki nenāk un saku viņam, ir vieta... viņš negribīgi, bet piekrita, tā nu viss notika un pēkšni kalniņš bija par kuru brauca vilciens, NOTEIKTI kāds to redzēja, tā bija mana pirmā un pēdējā reize brīvā dabā. :D kauns ir atceroties, jo tas nebija labākais kas bija noticis ar mani.

Vēmu pie poda un mana simpātija turēja man matus! Ahh. Vel tagad dažreiz par to pārdzīvoju! :D

Meitenes, jūs man likāt TĀĀĀ smieties visu šo vakaru! :D Paldies!!! ;D

Man arī ar čurāšanu pilnīgi stulbs atgadījums. :D Man bija 18, puisim nedaudz vairāk... Tapēc mūsu attiecībās atri vien parādījās fiziskais kontakts. Bet tā kā es ar mammu dzīvoju mazā divistabu dzīvoklītī un viņš ar mammu arī apmēram tā, nebija mums kur maigoties. Izdomājām pļavā ar telti. Pirmkārt, man kkas ar pūsli nav kā vajag, kā sadzeros kaut ko - kolu, ūdeni, jebko... Tā pēc īsa brītiņa vajag uz tualeti. Esmu šausmīgi bailīga, bija tumš, apkārt visādas skaņas, lūdzu, lai viņš nāk līdzi. - lai gan bijām maz pazīstami, nu, pāris nedēļas kopā... Un tad vēl tā skaņa, tik skaļi... un ilgi, tāds kauns un pašai neērti, sāku smieties, bet viņš neko. :D
Tad nākamajā dienā gājām atpakaļ uz pilsētu, man atkal savajagas čurāt, es saku, lai viņš pagaida, ieskrienu krūmos. Viņš mani neredz, neviena apkārt nav. Pačurāju. Un pilnīgi stulbi, nesaprotu, kāpēc tā izdarīju, es pieceļos kājās lēnām stīvēju biksītes, kko nogoros un neviļus paskatos pa labi, a tur kaut kāds vīrietis nāk. :D Pagaidīju,kad viņš paies garām un tad tik no krūmiem izlēcu. :D Puisis nevarēja pabrīdināt, jo no turienes, kur viņš bija, nevarēja redzet. :D

Ar šo pašu manu mīļumu bijis fail, kad manam draugam laikam lielāks kauns par mani, nekā man pasai par sevi :D Paldies Dievam, bija rudens un jau ļoti tumš, strādāju veikalā par pārdevēju, beidzu darbu, viņš mani kā jau džentelmenis sagaida, lai man vienai pa nakti nav jāblandās. Man jauni zābaciņi uz papēžiem. Es viņu ieraugu, skaļi pasveicinu, viņš kādus 100 metrus no manīm... Smaidu, smaidu... un pēkšņi esmu ar seju pret asfaltu :D Nepamanīju,ka bija ietves mala, jaunajiem džinsiem celi nobrāzu. :D

Hmmm... Tad vēl bijis, kādā 7.klasē, vecāki kaut kur aizbrauca, a mums suns tāds kucēns vēl bija... Biju ļoti atkarīga no draugiem.lv, čatojos un tā. Un pēc kāda laika aizeju uz vieistabu, a tur mans suns milzīgu puķu podu apgāzis un smiltis izbēris...mums paklājs. Es šausmās... Mēģināju vākt, pleķis šausmīgs palika, nevarēju iztīrīt. Vecāki atbrauc, es vnk istabā savā sēžu, neko nesaku, viņi, protams pamanīja. :D mēģināju kaut kādas muļķības iestāstīt. :D

Ha. Tad vēl atceros,ka 9.klasē biju kopā ar savu pirmo draugu un pirmo mīlestību. Viņš dzīvoja citā pilsetā, šoreiz mana kārta bija braukt ciemos. Man MR jau no 6.klases, bet tik un tā ļoti neregulāras, tā kā nezināju,ka man sāksies mēnešreizes, bet paketes nebija līdzi, ieliku tualetes papīru, labāk nekā visu pilnībā sasmērēt. Bija vasara, spēlējām bumbu ar viņa sīko brāli, un tas brālis mani pasauc un pasaka, ka man kkas nāk no biksēm ārā. Man tas tualetes papīrs no skraidīšanas un bumbas speršanas izlīdis ārā. Es tā, a viss kārtībā, tjipa kaut kā fiksi iestūķēju atpakaļ, bet kauns bijaa pamatīgs. :D
Un tad vēl atceros ar šo pasu puisi un MR... nākamās reizes,kad devos ciemos,katreiz ņēmu paketes līdzi. Vienreiz bija šausmīgi plūdi, ka dienas laikā visas 10 izlietoju un vairs nebija, ko nomainīt, vinš gāja jautāt savai mammai, lai man iedod paketi. :D Šausmīgs kauns, bet viņa mamma ļoti saprotoša.

Un tad vēl...šis pats puisis man bija uzrakstījis vēstuli... ar roku, un aprakstījis, kā man sniedz orālo seksu. Šo vēstuli mamma atrada, kad gāja uz balkonu izkārt drēbes, teica,ka esot bijis caurvējš un kkādas lapas nopūstas no mana rakstāmgalda un tur arī esot bijusi vēstule. Un viņa nejauši esot izlasījusi... Sākās jau ar to,ka pēc stundām vajadzeja iet uz vilcienu staciju satikt draugu... Man zvana mamma saka,ka nopietna runāšana,ka viņa negribot redzot manu draugu, bet ka nopietna runāšana,ka viņa to vēstuli atradusi. Tajā brīdī es nezinu... es domāju es labāk kādu apzagšu, lai nonāktu cietumā, uz ceļa izskriešu, lai mani notriec... :D Visu ceļu ar draugu domājām ko darīt. Aizejam un mājām, brālim rēka - viņš 6 gadus vecāks par mani. Mēs nevaram parunāt, kko tjipa kavējamies pa virtuvi, paest, padzert.. :D Tad mamma vairs nevar izturēt un mūs pasauc. :D Tad aizliedza,ka es braucu pie viņa un atļāva tikai tikties viņas klātbūtnē. :D - tas, diemžel, bija 8.klases beigās. Pašai nedaudz tagad ne īpaši jauki,ka tik ātri uzsāku tādas seksuālās attiecības, bet nu... Tagad vismaz ir par ko pasmieties. :D

a, vēl atceros,kā 4.klasē gāju uz skolu no rīta. Skatījos kā viena sieviete nokavē autobusu un skrien vbiņam pakaļ. Es tiks kato un skatos... Un bamš, betona stabā iekšā. :D Tas bija deviņstāvu dzīvokļu pagalms, bet domāju,ka visi ar sevi aizrāvušies, ka neviens diži nepamanīja. :D

Un vēl, tajā pašā 4.klasē.. Man bija rozā mānija, visas drēbes bija rozā, maigi rozā krāsā. Un mamma tiko manu ziemas jaku izmazgājusi, eju uz veikalu, stāvu pie pārejas - ārā atkusnis - un brauc mašīna un ani visu ar dubļiem notrašķa. Aij, kāds man bija kauns, man pat liekas,ka raudāt sāku. :D

Ai, atcerējos vēl! :D Šķiet, kādā 7. klasē biju sastiepusi kāju, bet mamma pielīmēja tādu lielu plāksteri pie kājas ar kaut kādu cietu saturu un tāpat aizsūtīja uz sporta stundu. Es, protams, sasvīdu, plāksteris pa kaut kādu brīdi pamanījās atlipt un palikt uz sporta zāles grīdas. Klases čaļi ātri vien pamanīja un prasīja, kurai no meitenēm tā pakete esot. :D (Lai gan šī vairāk bija viņu izgāšanās, ne mana, jo viņi tā arī neuzzināja, ka tas bija mans plāksteris.)

Vēl kādu 10 gadu vecumā bija tāda apkaunojoša situācija - biju uzvilkusi baltās bikses un pirmo reizi mūžā sākās MR. :D Pie tam - tas notika vasaras nometnē, kurā bija arī mana pirmā simpātija , pašā nepiemērotākajā brīdī un es vēl kādu stundu vai divas pūlējos apslēpt notraipītās bikses ar ap vidukli apsietu džemperi. :D

Un vēl viens. Neatceros, cik gadu man tad bija, taču laikam gāju vēl sākumskolā. Tas bija tas laiks, kad klasē padzirdot vārdu "sekss" visiem uznāca nevaldāmas smieklu lēkmes. :D Tolaik vecāki ar mani par tādu "padarīšanu" vispār nebija informējuši un biju nolēmusi informāciju "uzrakt" internetā. :D Viss būtu ļoti veiksmīgi, ja vien es zinātu, ka pastāv tāda lieta kā "vēsture", kurā var redzēt visas manis apmeklētās lapas. :D :D :D

8. klasē vienu dienu aizgāju uz skolu, visu dienu nomācījos un pēdējā stunda bija sports, visas meitenes pārģērbjamies un es novelku džemperi, a man apakšā pidžamma :D protams to klasesbiedrene pamanīja un sāka smieties pa visu ģērbtuvi. Man laikam vairāk kauns bija par to, ka visu dienu neesmu pamanījusi, ka man pidžamma ir apakšā :D
Labi, ka toreiz bērni vēl nebija tik ļauni kā tagad.


Man bija 16 gadi, kad pirmo vasaru nogaršoju alkoholu. Tieši dienu pirms izlaiduma. Izlaidumā stāvēju sarkana, trīcošām rokām ar milīgu zilumu uz rokas un muguras, kas bija neveiksmīgi nomaskēts ar tonālo. Un brālis publikā ar zilu aci :D Kas tonakt notika vēl joprojām ir mistika :D Bet man bija kauns no ģimenes, draugu vecākiem un skolotājiem.

Un tajā vasarā pirmo reizi aizbraucu svinēt jāņus ar brāli pie viņa drauga uz laukiem. Līdzi bija tikai vienas zandales. No rīta nākot no balles, slapjajā pļavā saplēsu vienu kurpi galīgās lupatās. Nākošajā dienā nācās staigāt ar brāļa 44. izmēra spicenēm. :D Pie kleitiņas. Kā jau laukos jā :D

Undersun vēl lūdzu vēl vēl. Pārsmējos lasot garīgais 100% uzlabots

Mans bērnības kauns bija tad, kad es izejot no mammas darba vietas, uz ielas bolījos riņķī un ieskrēju mājas apsaimniekotājam vēderā. A, onkuls tāds riktīgi omulīgs ar punci kā arbūzs. :D un es tāda sīka tajā vēderā.:D

Reiz pa vasaru strādāju restorānā. Pusdienlaikā ienāca sieviete ar divām mazām meitenēm (~5 gadi). Nezinu tā bija viņu mamma vai omīte nav svarīgi. Viņas pasūtīja ēdienu. Viena no mazajām meitenēm pasūtīja miiiilziigu gaļas šķīvi. Kad ēdiens bija gatavs nesu to pie galdiņa, sniedzu mazajai meitenītei ar gariem lokainiem blondiem matiem un ar milzīgu smaidu uz lūpām saku: "Tas jaunajai lēdijai!". Tajā miklī gainā lēdija paskatās uz mnai un ar uzmestu lūpu saka : "Es esmu zēns...."
tā mamma arī tā uz mani skatījās tā it kā gribētu mani nogalināt.

Man bija taaaaads kauns. Pateicu kolēģei un viņa uzņēmās to galdiņu apkalpot tālāk. Pie sevis tikai nodomāju, ka zēns no garajiem blondajiem matiem noteikti drīz izdomās šķirties :D

Es laikam nemēdzu sevi ilgi šaustīt par kaut kādiem feiliem, jo gadījušies tie man ir, bet neko neatceros. :D

Vislabākais bija ar Rimi iepirkšanās groziņu - pie FAIL, nevis pie kauna. :D

Eju no darba, jāsteidzas uz lekciju, bet ļoti gribas ēst. Nolēmu pa ceļam ieskriet Galerijā Centrs. Paņemu groziņu, ielieku tajā vienu banānu un paciņu riekstu. Paralēli runāju ar māsu pa telefonu. Samaksāju un eju prom, nekādi nevaru saprast, kāpēc tas apsargs uz mani tāāā skatās. Nu ok, eju ārā, steidzos uz trolejbusu, turpinu runāt pa telefonu. Sagaidu trolejbusu, iekāpju, nopīkstinu etalonu, apsēžos pie loga un sajūtu, ka kaut kas nav... vietas par maz. Skatos, uz elkoņa karājas Rimi groziņš. :D

Cilvēki skatās, smejas. Bet man nav laika doties atpakaļ, jo svarīga lekcija. Braucu ar visu groziņu. Pie fakultātes atstāju krūmos, domāju, ka atpakaļceļā paņemšu un rīt aiznesīšu atpakaļ. Tā arī bija, groziņš kur stāvējis. Draudzenes pārsmējušās, bet pa ceļam vēl jāieiet Superneto. Es arī. Noslēpu atkal savu groziņu. Izejam ārā, groziņa nav


Nu labi, nav - nav. Tad skatāmies - groziņš cēli viens pats stāv pieturā pāri ielai. Ar draudzeni aizgājām pakaļ, pacēlu un ātri ejam projām. Jūtu, ka kāds seko. Paātrinām gaitu, skatāmies - urla skrien pakaļ. Krieviski kliedz, ka esmu nozagusi VIŅA groziņu!!! Un lai atdodu. :D :D Mīļā miera labad es viņam atdevu, bet pirms tam liku latviski viņam to savu sakāmo pateikt. :D

Ajj, man ir bijuši daudz un dažādi atgadījumi, no kuriem kaunos.

Atceros, ka kādu laiku atpakaļ strādāju restorānā par viesmīli. Ienāca ļoti smuki puiši, es paņēmu viņu galdiņu. Kamēr pieņēmu pasūtījumu, viņi visādi jokojās, flirtēja un man nedaudz nāca smiekli. Viņi laikam ļoti gribēja, lai sāku smieties tāpēc visādus jokus meta ārā un viens bija TIK smieklīgs (es neatceros vairs to joku), ka man patiešām sanāca smiekli un es tā kā cenšoties tos smieklus noturēt, bet bez panākumiem izdvesu tādu dīvainu gārdzienu un šī gārdziena laikā man nedaudz siekalas iztecēja no mutes. :D Puiši momentāli apklusa. Ārprāts, tagad atceroties ļoti sarkstu.

Vēl man bija ļoti apkaunojošs atgadījums. Mana tēta radinieki dzīvo laukos, bijām aizbraukuši pie viņiem. Man tad bija 15 gadi. Ar alkoholu jau biju iepazinusies, bet nekad nebiju dzērusi vecāku priekšā. Tad, nu, tajā dienā bija salasījusies visa ģimene, visi radi, radu draugi, bērni. Un bija tur viens smuks puisis, brālēna draugs, viņam bija kādi 17 gadi. Tad, nu, es tusējos ar viņiem, kamēr pieaugušie tur savā starpā. Un nezinu kāpēc, bet pie manis pienāca tante un ielēja man sidriņu - puiši arī dzēru aliņus, tā kā viss ok. Es izdzēru vienu sidriņu, otru, trešo, ceturto, tad pārgāju uz aliņiem. Un ziniet, alkohola reibumā jau cilvēks atveras un arī es nebiju izņēmums, dejojām ar smuko brālēna draugu, flirtējām, dziedājām, pēc tam, jau sākām skūpstīties. Tas jau bija fail!, jo to visu redzēja radinieki. Pēc tam vajadzēja iet gulēt, es biju pamatīgi iereibusi un nezinu kāpēc (tagad lamāju sevi par to) aizgāju gulēt pie brālēna drauga uz telti, un pašas saprotat kas tur notika. No rīta pieceļoties es jutos drausmīgi - es biju tik izbrīnīta redzot viņu guļot sev blakus un es plika! Ātri apģērbos, bet nevarēju atrast apakšbikses un atvēru telti, skatos - jā! apakšbikses pie telts mētājas. Es klusiņām izeju ārā no telts, paķeru apakšbikšes, aizlienu aiz kaut kāda koka un velku apakšbikses. Bet te parādās tā puiša mazā māsa (viņai kādi 10 gadi) un viņa man saka - es zinu, ko jūs darījāt naktī, un rāda man bildes (kas safočētas digitālajā), kur mēs nodarbojamies ar to! Es tā nosarku, gribu viņai atņemt digitālo, bet viņa skrien prom un kliedz:"Mammu, skaties, ko Jānis ar Jūliju naktī darīja!". Man tāds kauns! Es uzvelku apenes līdz galam, bikses kājās un neko nedomājot laižos lapās. :D Pat telefonu atstāju tur, neko nepaņēmu līdzi. Es pat nezinu kāpēc skrēju prom, bet kaut kā automātiski tas viss notika. Un līdz Rīgai vairāki km, lauki kkādā Latvijas pašā galā. Es pa dzelzsceļa sliedēm soļoju uz Rīgu un raudāju. Man vēl neliela pohiņa, labi, ka pa ceļam bija dažādas ābeles, neēdusi nebiju. Vakarā jau sāka palikt tumšs, pulkstens gandrīz 22:00, es noeju nost no dzelzsceļa sliedēm un skatos, ka esmu kaut kādā ciematiņā. Jutos vienkārši drausmīgi. Skatos kaut kāda tantiņa pastaigājas ar suni, es raudu, pieeju viņai klāt - saku, ka esmu apmaldījusies, vai nevar iedot man piezvanīt. Šī iedod arī - es uzzvanu tētim, tas nereāli dusmīgs. Beigās atbrauca man pakaļ uz to ciematiņu un braucām mājās. Tas ir mans pats lielākais kauns. Un tā vēl bija mana "romantiskā" pirmā reize.
Laukos es vairs nekad neesmu bijusi. Vienu reizi tētis brauca uz kapiem, kas netālu no laukiem, es braucu viņam līdzi. Mēs sakārtojam kapiņu, domāju, ka brauksim mājās, bet šis saka: "Iebraucam vēl pie manējiem." Es nē un nē, saku, ka palikšu tepat. Tētis mēģina pierunāt, bet neizdodas, nu, neko - aizbrauc viens, a es sēžu pie vecmāmiņas kapa. Pēc kāda laika atbrauc tēta māsa ar tēti un runā ar mani, saka - "visiem gadās, arī man visādi neveikli gadījumi bijuši, neuztraucies, tam arī domāta ģimene, ka pieņem tevi, lai arī kas tavā dzīvē būtu bijis." A man kauns, es nebraucu. Un tā iemesla dēļ, braucām mājās. Izrādās tētis gribēja pārnakšņot tur, a manis dēļ vajadzēja braukt atpakaļ uz Rīgu.
Stulbi? Stulbi!

Skolas laikā ( ja nemaldos kāda 10 klase) ļoooti vajadzēja'čurāt, bet izdomāju, ka nē-uzrakstīšu kontroldarbu un tad skriešu. Protams, nesos pa galvu pa kaklu, paspēju, atskrienu tualetē un velku bikses nost un sāku laist, bet nepamanīju,ka podam vāks ciet.... :( šausmas,man tāds kauns bija, ak dievs. reāli apstādināt arī nevarēju, pagrābu miskasti un iečurāju tajā atlikušo :( itka liela meitene, bet nu tas bija tāds pi**** :D
Vēl no nesenajiem par tiem tamponiem....sabiedriskā tualete, notiek maiņa....un tampakx ir tie ar to plasmasas apvalku....nu un man vins izkrita no rokām kaut kā galīgi neveikli un ieripoja pie blakus kabīnes, kur sieviete bija...vinja tada- jums laikam kaut kas pazuda....un paspēra atpakal :D shausmas, es nelīdu no tualetes ārā kādas 15 minūtes. :D