Runāju, lasu, rakstu. Iemācījos kaut kā, nezinu, kā, jo skolas laikā mācījos angļu un vācu valodu, un krievu draugu bērnībā man nebija, bet vēlāk visi ar mani runāja latviski, lai gan es būtu varējusi ar viņiem runā krieviski - taču kā iesākām, tā arī ir ierasts. Varētu teikt, ka iemācījos, skatoties filmas krievu valodā. Un, muti atverot, varēju arī runāt :D Kad vēlāk sāku strādāt, sarunājoties ar krievvalodīgajiem klientiem, zināšanas tikai pilnveidojās.
Zinu, ka lielai daļai latviešu šī valoda nepatīk, taču man tā ļoti patīk - gan, kā tā skan, gan valodas bagātība, gan, es pat nezinu, dziļums. Tāpat kā man patīk krievu kultūra (nejaukt ar noteiktas iedzīvotāju daļas manierēm), literatūra, arī mūzika, kā arī krievu tautai raksturīgā atvērtība, tiešums. Man pat visi foršākie vīrieši bijuši krievu tautības, tagadējais draugs arī ir krievu tautības, lai gan "pēc cepures" nepateiksi. Iepazināmies caur latviešu tautības draugiem, to, ka viņš ir krievs, uzzināju, kad dzirdēju, kā viņš krieviski runāja pa telefonu :D Vienmēr esam runājuši tikai latviski, un runā viņš pilnīgi bez akcenta (drīzāķ var pat just nelielu akcentu, runājot krieviski :D). Bija cilvēki, kas bija ļoti pārsteigti, uzzinot, ka viņš ir krievs - tajā laikā kopā bijām jau diezgan ilgi.
Bet, par to akcentu vairāk runājot - man arī krievu tautības cilvēki (Lietuvas, Igaunijas, Krievijas, Kazahstānas u.c. valstu krievi) ir teikuši, ka runāju pareizi un bez akcenta, taču pati dzirdu, ka man, kaut neliels, bet ir akcents. Tāpat kā Krievijā dzīvojošie krievi runā ar dažādiem akcentiem. Pazīstami Latvijā dzīvojoši krievu tautības cilvēki (tiešām krievi), ir stāstījuši, ka, aizbraucot uz Krieviju, vietējie ir teikuši - tu neesi krievs! Jo akcents tomēr katram reģionam nedaudz citādāks. Kā visi apkārt runā, tāpat (pašam varbūt nemanot), runā arī tu. Man patīk, kā runā Maskavas krievi - tā tīri, skanīgi! Gribētu tur laiciņu padzīvot, kaut vai tikai tāpēc (bet, protams, ne tikai tāpēc), lai man arī būtu tāda skaista izruna, ha :D