Šajā ziņā intuīcija man bija ļoti stipra. Vienkārši zināju, jo jutos dīvaini - vēderā tāda sajūta bija, ne ta sāp, bet ka kaut kas tur vienkārši.. IR :D Uztaisīju testu ļoti ātri, konstatēju faktu, pateicu vīram vienā teikumā, mammai, ok, viss. Vēsi un lietišķi. Vēlākās nedēļas gan sākās panika un trakotas bailes, pat raudāju, grūti bija tikt galā ar sevi... likās, ka tas nevar notikt ar mani, ka es taču vēl neesmu tik pieaugusi.. vai es mācēšu, vai varēšu, vai spēšu.... man likās, ka.. nu viss, visa vecā dzīve beidzas, es beidzos.. :D