Būs bēbis - sajūtas uzzinot šos jaunumus

Ebe, oo, es nebiju par šo dzirdējusi! :)
Draugs priecātos jebkurā gadījumā, viņam ļooooti patīk mazie, kur nu vēl, ja tas būtu viņa. Viņš man jau ir stāstijis, ko darīs, kad būs puika. Ies, pirks, rādīs utt. :D Tas, ka šobrīd varbūt apstākļi nav tie spīdošākie, bet es zinu, ka visums izdarīs tā, ka viss nokārtosies līdz ar šo priecīgo vēsti. :)
Es vienreiz draugu izjokoju, domāju, ka toč ir un taisiju testu, beigās gan bija negatīvs, bet viņš nezina kā nolasīt, nu nezin kā ir kad ir viena vai divas strīpiņas :D un no wc nācu ārā ar tādu garu seju, ka esam iekrituši un gaidīju no viņa tādu pašu sejas izteiksmi, bet nekā! Pilnīgi palēcās no priekiem. :D Kad pavēstiju, ka tas ir joks, dusmojās ilgi un dikti. :D

Es bērniņu pazaudēju 5.mēnesī....

Šajā ziņā intuīcija man bija ļoti stipra. Vienkārši zināju, jo jutos dīvaini - vēderā tāda sajūta bija, ne ta sāp, bet ka kaut kas tur vienkārši.. IR :D Uztaisīju testu ļoti ātri, konstatēju faktu, pateicu vīram vienā teikumā, mammai, ok, viss. Vēsi un lietišķi. Vēlākās nedēļas gan sākās panika un trakotas bailes, pat raudāju, grūti bija tikt galā ar sevi... likās, ka tas nevar notikt ar mani, ka es taču vēl neesmu tik pieaugusi.. vai es mācēšu, vai varēšu, vai spēšu.... man likās, ka.. nu viss, visa vecā dzīve beidzas, es beidzos.. :D

karinjo, man šķiet es arī raudāšu no tās nepazīstamās sajūtas un bailēm par to, kas un kā un vai tā vajag vai nē... vispār bail par to periodu, liekas tik nereāli, ka tev vēderā ir otrs cilvēks...
fantastika!!!! :)
Bet nu cepure nost visu mammu priekšā, palasot kādas tās dzemdības ir... khm...

Tā milzīgā atbildība, kas pēkšni tā vienā dienā atnāk - vienkārsi gāž no kājām, to pat nevar izteikt, tā pēkšņi kaut kas tagad 100 procenti atkarīgs tikai no tevis un nenoviena cita.. Bail ko izdarīt nepareizi, bail vai viss būs kārtībā.. Kad redzi 1. lielo USG, kad saņem analīzes, tad iestājas miers.. līdz tam...... uhhh...
Gribas bēgt pirmajā mirklī, bet tu nevari aizbēgt.. Tik ļoti tajā brīdī ir vajadzīga tā apziņa, ka tev ir kāds cilvēks, kas atbalstīs, ka neesi viena... vīrs, mamma., aizmugure.. Es nezinu, kā meitenes, kuras pamet puisis, tiek galā, cepuri nost...

Es arī kaut kā jutu, ka esmu stāvoklī. Tā apziņa bija citāda, sajūtas nepierastas.. uztaisīju testu un apraudājos no prieka. Pēc tam bija gan raudāšana, jo bija bail, gan prieki, gan šaubas.. Tas viss ir tikai dabiski. :)

Un man noteikti nebija tādu sajūtu, ka gribētos kaut kur bēgt... Lai gan bērniņš nebija plānots, tāpat zināju, ka tātad tā ir lemts un mans uzdevums ir iemācīties ar to sadzīvot pēc iespējas skaistāk.

Es laikam galīgi neesmu nebiju mātišķais tips.. nu vajadzēja sākt nolikt savu ego pie malas, pieņemt, ka viss, neesi vairs es, es, es... :)

Sveika.
Es jau jutu,ka esmu stavokli,kad biju celojuma. Man transporta kkadi sapni divaini bija. Menesreizes ari kavejas,bet man vinas tadas neregularas.
Pec tam mierigi aizbraucu majas uztaisiju testu un skatos-pozitivs. Kajas salima,iekritu gulta un raudaju. Uzreiz nemu telefonu roka un zvaniju savejam,neko pateikt isti nevareju,kadas 2 min raudaju klausule,sis bija tada soka,kas ir ar mani,pat saka dusmoties. NU es sakuma loti pardzivoju,jo ne augstskola bija pabeigta,tikko tik dzivokli iegadajamies un vsp likas,ka viss tas ir beigas. Bet manejais mani parliecinaja,teica,ka viss bus labi utt. Nezinu,ko es bez vina daritu. Tggd esmu loti prieciga. Bushu mamma :))

Izdomāju uzrakstīt par savām sajūtām, jo nevienam, izņemot līgavaini to neesmu teikusi, un kādu laiku arī neteikšu.
Es uztaisīju testu, ieraudzīju 2 treknas svītriņas un sāku bļaut, lai viņš nāk palīgā un skatās, ko nozīmē 2 svītriņas instrukcijā (lai gan lieliski sapratu, ko viņas nozīmē) :D
Tad es sāku raudāt.Manējais sāka dusmoties, ka es negribu bēbi, bet man nācās viņam paskaidrot, ka tās ir emocijas, kuras es nevaru kontrolēt.Viņam viss liekas tik vienkārši...Uzreiz jau teica, ka brauks copēt ar puiku :D

es nevaru bez emocijām lasīt šo diskusiju, tik ļoti gribas pašai savu bēbi. prieks par laimīgajiem stāstiem, kuru nav mazums :)

Beatricia, tik jauki! Apsveicu! :)

Es arī nevaru lasīt bez emocijām, jo stāsti/tēma ļoti emocionāla... Man liekas tās ir sajūtas, ko neviens nevar paredzēt, lai cik labi sevi pazītu un cik daudz par to visu iepriekš būtu domāts :)

Es šodien uzzināju,ka esmu stavokli...

Nezinu smieties vai raudāt?

Tas sajutas ir fantastiskas,bet tagad jāsāk domāt ko darīt tālāk...

Dažu apstākļu dēļ nevaru 100% būt droša,ka spēšu uzturēt bērniņu...eh..

Nu jau es pati drīz būšu stāvoklī 1.mēnesī..
Sajūtas ir neaprakstāmas.Man,kad ieraudzīju 2 svītriņas,bija tikai prieks un laime.Nemaz nešaubījos,spēšu vai nespēšu uzturēt,uzreiz biju tik priecīga,ka tā pacēlu sev garastāvokli..:)

Persix - tas taču ir tik jauki! :) apsveicu!

Nekādi nevaru saprast, kas ir MA, ko vislaik lieto forumos. Mākslīgā apaugļošana it kā, bet neiederas. Tad liekas, ka spontānais aborts, bet no kurienes M?

maybe`, MA nozīmē missed abortion.

Ļoti gaidu to brīdi-kad būšu stāvoklī (:

kad zini-ka plānoti ir beigts :))
un tad ir tā virmojošā - foršā sajūta-kas liek lidinaties :) un domāt esmu vai neesmu stāvokli!

Bet tad izrādās-ka neesmu--sajūta pazūd tik ātri! Gaidu kad patiešam būšu!
sākās MR un neko darit :) Nākamreiz hehhee

Kad uzzinaju, biju prieciga! Man izpalika soka moments, jo mazo planojam un gaidijam! Bet tas nemazinaja manu laimi un prieku par savu mazuli! Skatijos uz testu un neticeju, ka tas notiek ar mani! :) :)

Biju ļoti pārsteigta, jo bērniņš nebija plānots. Draugs bija ļoti laimīgs. Pārliecināja, ka viss būs kārtībā un mēs tiksim galā. Kad uzzināju, ka būs meitiņa, arī mani pārņēma prieka asaras un neizmērojama laimes sajūta.

Bija pārsteigums,jo plānojām bērniņu, tikai ne tik drīz.Kad ieraudzīju 2 strīpiņas, kājas sāka trīcēt, skrēju pa māju,un aiz šoka zvanīju mammai :D
Pēc tam saņēmos un aizsūtiju sms vīrietim, vinš man teica, ka pirms manis jau zinājis, ka es varētu būt stāvoklī :) Uztaisījām vēl vienu testu,jo nespēju noticēt.Likās,ka varbūt tests ir brāķis :D
Drīz pēc tam nonācu slimnīcā.Gandrīz spontānais aborts.Tās nedēļas laikā lūdzos,lai tikai viss būtu labi... Nu rezultātā jau 3 nedēļas esmu kā māmiņa :) Un skatos uz savu burvīgo, smaidīgo meitiņu... un priecājos,ka viņa mums dota :)