Būs bēbis - sajūtas uzzinot šos jaunumus

Sitas grutniechu teemas! Man ari gribas beebi!

Viss, saku sportot, lai pec kada pusgada varetu domat par taisishanu :)

Ebe, mēs sagājām kopā tajā dienā, kad piedzima meita.
Uj, viņam bija grūti to pieņemt... Kliedza uz mani, ka tas neesot viņa, jātaisot aborts, mēs neesot pat vienā valstī, ko es iedomājos. Es gan tai lietai piegāju vienkārši un pateicu, ka izbeidzu jebkādus kontaktus ar viņu. Pāris reizes viņš man rakstīja draugos, par cik viņam nebija man UK telefona nummurs, viņš nezvanīja. Visas viņa vēstules ignorēju, bet uz Ziemassvētkiem (es jau biju 5. mēnesī) viņš kaut kādos aplinku ceļos bija atradis manu nummuru, piezvanīja un sākām kontaktēties. Februārī, kad atgriezos LV, satikāmies, parunājām par visu. Bet reāli, viņš pie sevis mani "savāca" pa taisno no slimnīcas. Tad bija tā dīvaini, sākumā likās, ka es ar svešinieku dzīvoju vienā istabā, guļu vienā gultā...

Vistrakākais ir tas, ka tā arī īsti nezinu, kāpēc toreiz notika tā, kā notika. Tukšuma un nepelnītas pārestības sajūta bija milzīga, arī vainas apziņa, lai gan reāli jau ne pie kā nebiju vainīga - tur neko nevarēja darīt. Domāju, ka mani "izglāba" tas, ka biju tik jauna un nebiju vēl tā īsti paspējusi saprast, kas gaidāms. Un mans puisis, tagad jau vīrs, bija ļoti, ļoti saprotošs un atbalstošs - pārdzīvojām to kopā un šis bija gadījums, kad dalīta bēda bija pusbēda. Bet vislielāko paldies ir pelnījusi mana mamma - bez viņas atbalsta es droši vien vispār nebūtu tikusi galā ar to situāciju...
Paldies par laba vēlējumiem! Taisnība Tev ir, ka jāmēģina, citādi neuzzināšu :)

Bērniņu gribējām, bet ne tik ātri. Pat grūti pateikt- pozitīvi vai negatīvi, bet šociņš bija, vairāk pat apjukums, ko darīt. Mierinājums bija doma, ka nekas nenotiek bez iemesla un tiešām- bērniņš piesakās, kad pats grib un viss iekārtojas labvēlīgi :)

nekas nenotiek bez iemesla un tiešām- bērniņš piesakās, kad pats grib un viss iekārtojas labvēlīgi

tieši ar tādu domu dzīvoju uz priekšu, jo bija grūts laiks, kad vajadzēja trīs mēnešus audzēt punci pilnīgi vienai.

eu, nu kāpēc tagad tik daudz bēbju tēmas? :D Man arī nenormāli gribās, bet kā nesanāk, tā nesanāk. :( Un kad sanāks, tad neviena negribēs runāt par bēbjiem. :D

Ance Tu vēljoprojām esi UK

Nīna , tik daudzu tēmu tāpēc, ka rudens ir ražas laiks :D

Es vienmēr labprāt parunāju par bēbjiem. :D

Man arī patīk runāt par bēbjiem un biedēt ar dzemdību stāstu :D Katrā ziņā- būs man vismaz vēl viens bērns! :)

rosse, nē jau sen neesmu.

Uzzināju, kad biju jau kādā 2.mēnesī. Ar bērna tēvu bijām jau izšķīrušies un sākās lielie strīdi ar viņu par to visu. Sākumā domāju par abortu, bet, esot jau slimnīcā, sapratu, ka to nespēju izdarīt un audzināšu kaut vai viena.
Sākumā bija liels šoks, kad tests uzrādīja pozitīvu... Nelikās, ka tas notiktu ar mani... Bet vecāki par pārsteigumu bija pretimnākoši un palīdz arī šobrīd, lai varētu es pabeigt skolu.
Tas, ka mēnešreizes pazudušas bija, man nebija nekāds pārsteigums, jo man cikls pat ļoooti neregulārs. Un arī pirmais tests, ko uztaisīju, parādīja negatīvu... Tāpēc dzīvoju mierīgi. Bet tad sāku just, ka kaut kas nav kārtībā, vienkārši tāda sajūta bija, jo nekādu īpašo simptomu man sākumā nebija.
Pats sākums man nesaistās ar pozitīvām emocijām, arī pats gaidīšanas laiks nē, jo visu laiku bija strīdi ar bērna tēvu... Bet šobrīd, kad mazais jau ir mājās, es jūtos ļoti, ļoti laimīga. :)

nu nav tik traki dzemdēt ,man ir divi bērni ,abi ķeizari ,bet tik tāpēc ka spiedienu nevarēja noņemt pirmajā reizē un otrais bēbis jau atomātiski ķeizars.Man sāpju nekādu nebija bija jau 30 sek starpkontrakcijām a man nekā guļu blenžu kā apkārt visi ņemas,tāpēc otru bērniņu bija bail mājās dzemdēt,labi ka uz to laiku biju slimnīcā jo atkal spiediens par sevi lika manīt ,bet tad man bija sarežģīta dzīves situācija un bez stres nekā ,ka vien es centos


tākā nevisām ir šausmīgi jākliedz un ir drausmīgas sāpes un mokas

Ance bērniņu dzemdēji lv

rosse, jā, RDzN

mm :) abi ar draugi bijām runājuši,kas notiktu,ja es paliktu stāvoklī. Draugs jau man teica,ka vēlās visu savu dzīvi saistīt ar mani,ka vēlas bērnus no manis :) un tad nu arī pēc kāda laika jutos tā dīvaini,kavējās mēnešreizes,abiem bija aizdomas,ka esmu stāvoklī.. nopirkām testu un rādīja 5+ nedēļas.. parādīju draugam,un viņš bija tiiiiiiiiiiiiiiik neizsakāmi laimīgs.. kopā domājām bēbja vārdiņus,puisis runājās ar punci, mīļoja.. kad gajām vakarā gulēt tad noskūpstīja mani un tad pēc tam sabučoja vēderu un sacīja bēbītim: ''es tevi mīlu ļoti, un nedari mammai pāri! '' pēc kādiem 2 mēnešiem jau likās,ka puncis mazliet paaudzies, visi tie paši mīļie ''gājieni'' no puiša puses..mm :) tad pateicu pa telefonu mammai ,ka esmu stāvoklī (strādājām ārzemēs tad) , biju ļoooooti sabijusies,kā mamma to uztvers,bet viņa mūs apsveica, bija priecīga.. arī brālim tika paziņots. jau izraudzījāmies brāli un viņa draudzeni par krustvecākiem mazajam :) kad braucām uz lielveikalu iepirkties,tad jau pētījām mazuļu drēbītes.. visa tā uzmanība no puiša puses... jutos vnk tik fantastiski...
bet mazliet vēlāk man sāka sāpēt vēders,sākās asiņošana.. aizbraucām uz poliklīniku.. (tā bija 6diena) ginekologs mani pārbaudīja,teica,ka viss ok.iespējams asiņošana hormonu dēļ.. pierakstīja uz apskati un analīzēm slimnīcā uz 2dienu.. ja sāpes atkārtojas, tad lai iedzeru paracetamolu - 2tabletes ik pēc 4stundām.. pavisam vienkārši.. aizbraucām mājās,bija ok.. vairs nestrādāju, aizgaju no darba.. pēc 2 dienām (1dienā) atkal sākās sāpes,šoreiz jau neciešamas.. kamēr draugs bija darbā,locījos sāpēs,nekur nevarēju paiet,asaras bira kā pupas. draugs atnāca pusdienlaikā,ieraudzīja mani tur tādu guļošu, aizskrēja pēc šefa, sazvanīja ārstu,bet tur pasaka: nu bet viņai vizīte ir tikai rīt,lai turpina dzert zāles, un brauc rīt.. iedzēru zāles,asiņošana arī nerimās,braucām uz slimnīcu ar šefu paši uz savu galvu.. noņēma analīzes, un iedomājieties- man atkal teica,ka izskatās,ka viss ok.. ar draugu nolēmām,ka jabrauc uz Lv pie ārstiem.. atbraucām uz Lv, aizgaju pie ārsta, bijām cerību pilni,ka viss tomēr būs ok.. man patrāpījās tāda visai neiejūtīga ginekoloģe,iztaustīja mani un teica: nē,tu vairs neesi stāvoklī.. novilka savus cimdus un aizgāja rakstīt papīrus.. likās,ka zeme pazūd zem kājām.. ir pagajis mazliet vairāk kā pusgads kopš šī notikuma, gribētos mazuli,bet.... ir bail.. bail no tā,ka tas varētu notikt atkal.. laikam neesmu psiholoģiski gatava vēl.... un blociņā vēl stāv ar mūsu izvēlētajiem vārdiņiem mazuļiem.... :(

aaah.. laikam ne pa tēmu šis viss.. bet ne ar vienu tā īsti no sirds neesmu par šo runājusi.. man vnk gribējās izkratīt sirdi... es ļoti atvainojos....
meitenes, sargājiet visu,kas jums dārgs!

Dvēselī, jūtu līdzi. :(

Meitenes, tik skumji lasīt, ka jums tā :( Ticiet, ka Dieviņš atsūtīs jums mazos eņģelīšus, kurus mīlēt un lolot :)

ir pagajis mazliet vairāk kā pusgads kopš šī notikuma, gribētos mazuli,bet.... ir bail.. bail no tā,ka tas varētu notikt atkal..

Man ir pagājuši gandrīz septiņi gadi kopš ar mani notika līdzīgi un tās bailes ir joprojām, bet kā jau Ance teica - nepamēģināsi, neuzzināsi!

Novēlu Tev milzīgu izturību un lai viss izdodas! Tā noteikti būs!

Dvēselīte, es ļoti labi zinu, kam esi gājusi cauri. Man gan tas viss notika nesen, pa retam paskatos usg bildītes, bet tas ir tik sāpīgi...
Turies, noteikti neturi to visu sevī. Pie tam cālī ir grupiņa, kur meitenes dalās ar savu pieredzi pēc SA un MA, ja interesē, varu aizsūtīt Tev linku. Lasot pozitīvu pieredzi rodas cerība, ka tomēr būs viss labi nākamajā reizē! :)