Bez reālas nākotnes.

patiesībā ir liela atšķirība- kas ir par iemeslu.
Jo atkarībā no iemesla būs arī attiecīgi ieteikumi.

redz kā ovl aplauzās, ka neko vairs neatbild :D

Manuprāt, iemeslam ir liela nozīme, ja Tu pateiktu, ka viņš mirs(tfu,tfu,tfu), protams, ka nepametīs cilvēku salaužot viņa sirdi uz atlikušo dzīves termiņu....
Ja nevar būt bērni, tad pastāv adopcija..

nu bāc cik kaitinoši,ka raksta tādu diskusiju un vēl nevar pateikt kāpēc nebūs kopā. jēziņ :D :D :D :D laikam pati nesaprot,ko grib šeit uzzināt :D

pašlaik man ari ir šāda situācija un es izbaudu atlikuso mūsu attiecībām doto laiku

Un kāds ir tavs iemesls?

tu tak dzīvē neko nevari zināt.. arī tiem , kuri ir parliecināti 100%, ka nākotne būs var izrādīties pretējais un saņemt smagu spērienu

ja nevari izklastīt problēmu ar visu būtūibu, tad beidz te čīkštēt un kaitināt un ver beidz šito murgaino sviestu kult... tāpat tad neviena tev sakartīgu atbildi sniegt nevar.. kāda jēga tad te rakstīt?

Pilnīgi piekrītu! Ja nevari pateikt iemeslu, tad tiešām sāk likties, ka tu te prātuļo no sērijas kā būtu, ja būtu un tad šai sarunai vispār nav jēgas...

Kāpēc tērēt laiku šīm attiecībām,ja,iespējams,pa šo laiku vari atrast kādu,ar kuru nākotne būs iedomājama?

pašlaik man ari ir šāda situācija un es izbaudu atlikuso mūsu attiecībām doto laiku :) kad būs jāšķiras, tad būs, es vnk nespēju izšķirties ātrāk :(

Es gan varu iedomāties iemeslu, kādēļ divi cilvēki nevar būt kopā.
Bet autores gadījumā man pat ir aizdomas, ka beigās jūs tomēr spētu pārvarēt šķēršļus, lai būtu kopā. Jo pagaidām izskatās, ka neesi iemīlējusies, tātad rozā briļļu nav. Tas ir labi, jo uz attiecībām un dzīvi raugies reālām acīm, neko nesapņo, nekādas liekas ilūzijas nelolo. Un, manuprāt, tieši tur slēpjas tas spēks, savādāk taču sen jau būtu viņu pametusi. Vismaz es tā būtu darījusi. :D

Es noteikti izbaudiitu so skaisto laiku!Mees nekad nevaram teikt 100%,kuras attieciibas buus veiksmiigas liidz muuza beigaam!Kaadreiz esam tik paarliecinaatas un attieciibas izjuuk pat tad,kad to esam vismazaak gaidiijusas!
Domaaju ,tas ir to veerts- izbaudiit ar pilnu kaisli to laiku ,kas mums dots!Nekad nevajag domaat,kaa buus veelaak....tas veelaak var nepienaakt mums pasaam arii-kaadreiz....!Es soreiz domaaju attieciibas,kad otra pusiite vecaaka...!Vienmeer iedomaajamies -un ja kas....Nekad neiedomaajamies sevi pasu sajaa situaacijaa!

Zin ir ta sevis nemitiga manisana.Pati labi saproti kad tur neka,neka nebus-a ta ceriba palikusi.Ai katra gadijuma tas ir tik sareezgiti.

bet nu reāli kā to var vispār izbaudīt, ja apziņā zini, ka tālāk nekā nebūs un būs slikti? nu kā???????

pie savas šā brīža situācijas (sava vecuma),es šķirtos un meklētu citu,pie noteikuma,ka 100% tur nekas nesanāktu... un tikai tādēļ,ka kādreiz gribēšu bērnus un labāk to īsto atrast ātrāk,jo man bail būt mātei jau pieklājīgā vecumā... :D formu atgūt grūtāk,jo āda vairs nav tik elastīga... :D zinu,ka izklausās sekli un egoistiski,bet nu tas būtu viens arguments,pie kā es apstātos,apsverot visus par un pret dotajā situācijā... labāk atrast īsto uzreiz,nevis pēc 5 gadiem... dzīve jau tā ir īsa... :)

Viegli runat tam kas nav sajuties un atradies sada stavokli.Wtf,wtf-ja vini noteikti ir kopa,lai tikai stumtos .:-D Tads sviests.

Jā man arī nav skaidrs, ko tur vairs baudīt, ja skaidrs ka jāšķiras šā kā tā! Es, zinot sevi, veirs nevarētu ne priecāties ne būt laimīga, ja būtu tāda noletības sajūta.

Tad labāk šķirties uzreiz un nemocīties, un palikt labiem draugiem (ja vismaz tas ir iespējams).

P.s. es uzskatu, ka nav tāda iemesla, kas neļuj cilvēkiem būt kopā, izņemot nāve, kuru dēļ nevar būt kopā, ja attiecības ir ideālas. Turklāt tu jau teici, ka tam nav sakara ar dzīvošanu ārzemēs vai bērniem! Manuprāt jebkurus reliģiskus vai politiskus šķēršļus var mierīgi atrisināt, ja abiem ie vēļēšanās.

ko tad tur vairs baudīt, ja zini, ka nebūsi ar viņu. pāris reizes noņemtis? :D wtf

Es pat nedaudz tevi saprotu.Tikai man acimredzot nav tada iemesla.Es ari jutu kad ar savu puisi ilgi nenodzivosu.Tas ir sapigi,bet fakts.Es jutu kad vins nespej aimirst kadu kas bijusi pirms manis.Itka viss mums labi,bet ir ta sajut-un ta nedod man sirdsmieru.

Ja tev nav pohuj par savu nākotni, tad loģiski, ka noskaņot!

A ko tas mainis,ja pateiksu,ka vins mirs vai vel ko,vai tad tas mainis situaciju? Ne! Pat ja jus apmierinasiet savu zinkari,tas iemesls paliks un lai vai kas - to nevar izmainit,ne nu var teoretiski,pie loti smagiem apstakliem no manas puses. Tapec es neprasu,ka atrisinat so neatrisinamo iemeslu,bet ko darit - noskanot jau sevi vai vnk baudit dzivi,nedomajot,kas notiks kaut kad nakotne?!