Vanšu tiltā kāpējs!

http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/425064-krievu_rulete_uz_vansu_tilta

+ glābšanas dienestu neizdarību vispār nav jēgas apspriest.

es nevienu netaisos nosodīt vai nopelt, bet mans viedoklis - ja reiz gribēja sev galu darīt, varēja kaut kā mierīgāk un neievelko tajā visu Rīgu. par viņu neņemos neko spriest, bet nu es no darba braucu pusotru stundu parasto divdesmit minūšu dēļ un šis gadījums man nobojāja pusi plānu!

Luxurie-tu loti labi atsvaidzinaaji manu atminu-paldies ,ka padaliijies!:)Man pasai bija probleema Latvijaa ar kaiminieni-es domaaju ,kas tur -piezvaniisu savai draudzenei ,kura ir daktere-straadaajaam kopaa un visu nokaartosim-nekaa nebija...izraadiijaas, ka viss bija daudz gruutaak ,ka domaajaam ar taas kaiminienes ieliksanu slimniicaa!Vina staigaaja kaila apkaart uttProtams ,neko nedarija taadu-savai un citu cilveeku dziivei biistamu,bet tomeer...Aatrie atbrauca un teica-ja nepiekriit braukt ,tad ar varu nevar!Atceros ,veel kaa sodien, to gadiijumu!
Psihiski slims cilveeks loti reti saprot ,ka ir slims-paarsvaraa domaa ,ka ir vesels!Loti reti dzirdeesim to-ar mani kaut kas nav kaartiibaa!

vispār tas stāsts no draugiem esot no "a ja nu.." sērijas, tas ir izdomājums, vismaz citā vietā bija iekopēts ar visu "p.s." un tur autors paziņojis, ka nepazina to jaunieti.

Ja ir aizdomas, ka kāds var izdarīt pašnāvību, speciālisti to neatstās bez ievērības un sniegs palīdzību. Bet parasti jau cilvēkiem nepatīk izlīst ārpus savas komforta zonas un kādam palīdzēt.

summer, ja viss būtu tik skaisti! manu miesīgu vecmāmiņu pirms pusotra gada skāra psihiskas problēmas, viņa arī apgrūtināja kaimiņu dzīvi, mēs zvanījām, braucām uz to slimnīcu, gājām pie ģimenes ārsta, mēģinājām aizmānīt pie psihoterapeita, bet te ir tā - kamēr pats tas cilvēks nepiekrīt, Tu viņu nekur neaizvedīsi, ja vien nav tiešām reāli draudi kāda cita dzīvībai (piem neskrien ar nazi virsū), neviens nekur viņu neņem pretī. viņai pašai, protams, likās, ka viss ir kārtībā un nekāda ārstēšana nav nepieciešama, viņa neapzinājās, nesaprata, ko viņa dara. tagad viņa ir nomierinājusies, bet es zinu, ka tas ir tikai uz kādu laiku, viņai tas agrāk vai vēlāk atkal izlīdīs. un varu tad tikai iedomāties, cik daudz ir tādu cilvēku, kas staigā apkārt, domādami, ka viņi ir normāli un veseli, tajā pat laikā neapzinoties, ka ir nepieciešama palīdzība un ārstēšanās un nevar zināt, kas viņiem galvā darās un mēs tur neko nevaram pasākt, kamēr viņi paši to nesaprot vai neuzbrūk kādam. ok, mazliet no tēmas aizrunājos.

Jums viss ok? Ja arii cilveeks bija slims,jaaizsakaas tik ljauni? (''par vienu trako mazaak'' ..''nabaga cilveeki kuri seedeeja sastreegumaa'') NOPIETNI? Bl* juus man katru dienu ar vien vairaak kaitina. Skatieties ka pasham kadreiz nepienaak skikti laiki,ka gribas no tilta lekt leejaa ;) peace

Lou-saapiiga teema!Iipasi, ja gimeenee ir kads psihiski slims cilveeks!Es domaaju ,ka tavs radinieks aizgaaja pie aarsta par veelu,varbuut baidiijaas atklaat visu!Taadi gadijumi arii ir biezi noveeroti!
Man veel acu prieksaa taa reize,kad pati neemu nost no strika jaunu meiteni-mees vinu atdziivinaajaam toreiz!Taa emocija laikam nekad neaizmirstas,ka esi izglaabis cilveeku,bet saproti, ka vins noteikti meklees naakoso reizi,kad atkal to dariit!
Runaajot par so teemu vairaak!Man paaris dienas atpakal bija saruna ar amerikaanu maasu ,kura staastiija interesantu piemeeru no savas ilgaas prakses-vina izglaaba pasnaavnieku un sis cilveeks veelaak uzbruka vinai,dusmaas kliegdams...!Es vienmeer saku -psihiatrija ir loti interesanta,bet loti gruuta profesija!To nevar "tureet" visi!

Emmanuelle, jā, tas gan, tādēļ jau minēju, ka smagas depresijas gadījumā iespējams, ka cilvēks neko nedzird tādēļ arī radinieki un draugi apkārt var neko nelīdzēt. Man pat būtu interesanti palasīt par šo tēmu papildus literatūru un noskaidrot, kur ir tā robeža.
Man tikai žēl, ka cilvēks, par kuru es runāju patiesībā neilgi pirms pašnāvības bija pie ārstiem.

Uma-tas noteikti nebija praatiigs solis no taa cilveeka puses,kurs ielika to rakstu!Vairak un vairaak saprotams ,ka cilveekam vajadzeeja psihiatra paliidziibu!Laikam neko saapiigaaku neesmu dzirdejusi ,ja cilveki smejaas,nirgaajas par psihiski slimiem cilveekiem!Es laikam paaraak ilgi esmu straadaajusi sajaa jomaa,lai teiktu-sabiedriiba ir launa!
Gribeejaas atbildet Lou-nekad jau nevar teikt ,ka 100% patiesiiba,bet ir cilveki kuri meetaajas ar siem vaardiem loti biezi-pasnaaviiba...ir cilveeki ,kuri pat domaa to dariit vairaakas reizes,kaads nu kuram ir iemesls,bet parasti tie cilveeki ,kuri tiesaam izdara to ,ir ar psihiskaam novirzeem!
Ne visi cilveeki taisiis pasnaviibu,ja zaudees tuviniekus,darbu utt!Psihiski vesels cilveeks vienmeer "savaaksies" un ies uz prieksu-kepurosies,bet ies...!

Protams, ļoti bēdīgs notikums, taču es uzskatu, ka tikai pats cilvēks ir tiesīgs lemt par savu dzīvību. Ja viņam bija doma nogalēties, viņš to būtu izdarījis tā vai tā - ja ne nolecot no tilta, tad citādi. Un, ja vēl psihiski slims...iespējams, viss būtu izvērsies vēl briesmīgāk, ja kāds būtu centies ar varu viņu atturēt.

summer, es neesmu psihiatrs vai psihoterapeits, bet es tikai saku no tā skatījuma, kas tobrīd darījās manā galvā un dzīvot man noteikti likās baisāk. Katru reizi sarāvos, kad iedomājos, ka ja šoreiz neko neizdarīšu, rīt atkal sāksies jauna diena, atkal nāksies paciest visu to, kas manī iekšā ir sakrājies un izdzīvot tās stundas. Labprāt būtu eksistējusi guļot, jo būšana dzīvai un elpot man šķita visšausmīgākā. Protams, kaut kur dziļi, dziļi sirdī bija tā naivā cerība, ka "bet varbūt kādreiz būs labāk...", kas atkal un atkal mijās ar "nebūs, jo šo visu paciešu pārāk ilgi, nekas nemainās".
Konkrēti mans radinieks bija apmeklējis ārstus. Otrkārt, viņam nebija nevienas no šīm tradicionālajām problēmām - zaudētas ģimenes, finansiālu problēmu, neārstējamas slimības vai kāda pēkšņa, smaga notikuma, kurš viņu satricināja. Vienīgais, kas manuprāt, viņam bija, tā bija vainas apziņa par to, ko viņš bija nodarījis citiem. Viņam arī nebija ne 20, ne 35, viņš bija vecāks. Man ļoti žēl, ka viss ko es izjūtu pret šo cilvēku ir dusmas, jo es to saistu tikai ar gļēvumu un egoismu.
Tādēļ domāju, ka konkrēti šādos gadījumos, bailes dzīvot, uzņemties atbildību par izdarīto, sagremot to visu, ir smagāk panesamas nekā nāve.

Lou
Potenciālie pašnāvnieki nav ne jāžēlo, ne jāsapurina. Viņiem jānodrošina psihiatra vai psihoterapeita palīdzība. Līdzcilvēkiem vienmēr ir iespēja piezvanīt uz psihiatrisko slimnīcu un lūgt padomu. Ja ir aizdomas, ka kāds var izdarīt pašnāvību, speciālisti to neatstās bez ievērības un sniegs palīdzību. Bet parasti jau cilvēkiem nepatīk izlīst ārpus savas komforta zonas un kādam palīdzēt.
Un es nepiekrītu, ka izvēlēties dzīvot ir drosmīgs solis. Tās ir bailes no nezināmā, jo neviens no viņpasaules nav atgriezies. Pasaulē, kaut arī dažkārt sūdīgā, tomēr lietu kārtība ir skaidrāka un tāpēc šķiet "drošāka". Vienīgā atšķirība starp tevi un tavu paziņu- acīmredzot, tava pašnāvības motivācija bija vājāka nekā viņam (lai gan nevaru spriest, jo nezinu ne tavu, ne viņa motivāciju, tāpēc varbūt kļūdos). Ir starpība, vai pašnāvību grib veikt nelaimīgas mīlestības dēļ vai tad ja zaudē visu ģimeni.

Un tam nav nekāda sakara ar vāju raksturu- tieši pretēji- vājie tik runā par pašnāvību, bet nav drosmes to izdarīt. Tie, kas ir stipri, bet salūzt smaga pārdzīvojuma priekšā, meklē kontaktu ar citiem, bet par pašnāvību nerunā. Ja kontaktu neatrod, tad rodas tādi gadījumi kā šis.

Interesanti, ka es tik iecietīgi izturējos pret to līdz mans radinieks izdarīja pašnāvību. Varbūt vajadzēja būt otrādāk, tagad jāsāk žēlot visus pašnāvniekus, bet diemžēl, toreiz tikai nostiprinājās mana pārliecība, ka tā ir nevēlēšanās celties un cīnīties. Kā arī, jo īpašs egoisms tas ir cilvēkam, kuram apkārt ir draugi un radinieki, kuri gatavi sniegt palīdzīgu roku. Protams pieņemu, ka brīdī, kad sākas īsta depresija neko apkārt arī nedzirdi.
Es noteikti nerunāju par šo gadījumu, bet tikai paskaidroju, kādēļ es saprotu šo cilvēku attieksmi un asociācijas ar vājumu.

Katrā ziņā, es arī esmu bijusi uz šīs robežas, kad gribēju izdarīt pašnāvību. Un es par to nebūt nerunāju, nestāstīju visiem, bija tiešām tā, ka jau domās to darīju, iztēlojos, kas un kā, sāku rakstīt pirmsnāves vēstuli. Lēmums to nedarīt bija drosmīgs, jo dzīvošana vienmēr sevī ietver cīņu ar nezināmo. Nāve man tobrīd šķita kā atvieglojums, jo es domāju, ka "čiks un viss. Vairs nekad nekādu problēmu, nenāksies katru dienu celties un nest to smagumu".

Sabiedrības egoismam, neiecietībai, vienaldzībai, neiejūtībai nav robežu. Brīnos gan par komentāriem ziņās, gan te- forumā. Neviens pašnāvību nedara tāpat vien aiz garlaicības. Vienmēr ir kāds smags, briesmīgs notikums, tad dvēseles mokas un ja cilvēkam nesniedz palīdzību speciālists vai apkārtējā sabiedrība, cilvēkam var rasties suicidālas domas. Ja arī tad apkārtējie ignorē līdzcilvēka ciešanas, ja visi apkārtējie ir tik aizņemti paši ar sevi, ka neatliek laika sarunai ar kādu, kam tas ir vitāli nepieciešams, tad vantīs vai kur citur tiek veikta pašnāvība, jo cilvēks ir absolūtā izmisumā. Pašnāvība nekad nenotiek pēkšņi, cilvēks cieš, sauc palīgā, bet ja sabiedrība viņu nesadzird, cilvēks šķiras no dzīves. Un tam nav nekāda sakara ar vāju raksturu- tieši pretēji- vājie tik runā par pašnāvību, bet nav drosmes to izdarīt. Tie, kas ir stipri, bet salūzt smaga pārdzīvojuma priekšā, meklē kontaktu ar citiem, bet par pašnāvību nerunā. Ja kontaktu neatrod, tad rodas tādi gadījumi kā šis.

Šajā konkrētajā gadījumā portālā draugiem.lv ir uzrakstīts viņa dzīvesstāsts (to rakstījis kāds viņa draugs, ko man pēc tā ieraksta grūti nosaukt par draugu, ja reiz tik neiejūtīgi raksta, bet laikam viņš ir tikai vienaldzīgās sabiedrības spogulis)- puisis pirms diviem gadiem itkā esot cietis autoavārijā, bojā gāja viņa vecāki un māsa. Izdzīvoja tikai viņš. Var jau, protams, gudri d*rst, ka tāpēc jau nav jātaisa pašnāvība, bet godīgi sakot, šaubos vai kāda no jums spētu kaut ko tik briesmīgu pārdzīvot un vispār izturēt tos divus gadus.

Tā ir visas sabiedrības atbildība, ka cilvēki dara pašnāvības. Vai jūs vienmēr apjautājaties saviem līdzcilvēkiem, kā viņi jūtas un vai atvēlat laiku sarunai, ja cilvēkam ir smagi?

Bildes izskatijas, ka tam lecejam gan truka paris skruvites, varbut bija narkotiku reibuma, bet ne man par to spriest. Savadi, vai ar tik publisku pasnavibu vins velejas kautko pavestit sabiedribai... Lai vai ka, bet zel tuviniekus. Nolaidiba no Satiksmes departamenta-jau sen vaja dzeja uzklat to slideno materialu. Valstij pietiek laika izniekot lidzeklus visadam "gaimas pilim" un tiltiem, bet par tik elementariem drosibas pasakumiem diemzel tiek aizmirsts. Tie policisti ari jokaini-filmeja, aplureja ka kautkada cirka, bet nemeginaja ko darit lietas laba.

Izlasiiju visus komentaarus -nezinu so gadijumu ,bet vienu varu teikt-liekas ka cilveekam tomeer bija kaada psihska novirze!Zeel!
Zane -tu mani loti paarsteidzi!Tu macies psihiatriju?
Sorani+++

Un ceru,ka nevienai no mums nepienaaks dziivee taads briidis,kad viss juks un bruks tik taalu,ka taalaak nav kur... Un tad atradiisies kaads kursh juus sauks par gljeeviem tizlenjiem un maaciis pareizi dziivot..

Nevienam personigi, bet nesaprotu un nesapratiishu tos cilvekeus,kas pashnaavniekus sauc par tizliem gljeevuljiem. Ar kaadaam tiesiibaam un pilnvaraam mees nosodaam citus par vinja pasha izveeli? Uzskatu,ka katram cilveekam ir savs saapju un cieshanu slieksnis,liidz kuraam katrs var "tureet". Un nosodiit,raadiit ar pirkstiem un veel baazt aciis savu, "pareizo" veertiibu skalu,ir aburdi. Mees nekad neieliidiisim otram cilveeka galvaa,dveeselee, nekad nesapratiisim,ko vinjsh juut. Varbuut taas probleemas kas jums liekas siikas un paarejoshas ar laiku, citam, ne tik " stipram un pareizam" kaa jums ir tas vinja saapju slieksnis. Un taapeec apsmiet kaadu un noraadiit uz vinju,kaa zemaaku, jo redz, ES varu, ES iztureeju, ES, ES,ES....

Pašnāvība ir cilvēka paša rīcība. Ja viņš tiešām jūtas tik slikti, ka vairs nevar, tad lai dara, ko darīdams. Cik gan reizes neesmu pati par pašnāvību domājusi? Šausmas to visu atceroties. Pašnāvnieks uzreiz nenozīmē vājš cilvēks. Iespējams, ka nedaudz egoistiski, jo vienmēr paliek kāds cilvēks kuram rūp. Bet ja ir tik slikti, tik slikti, ka neviens nevar palīdzēt vai nemaz necenšas, tad ir kā ir. Nāve paliek nāve.
Nenosodu nevienu cilvēku, kurš aizgājis šādā veidā, jo katram ir bijis iemesls. Bet dzīve dažreiz tā izvēršas, ka jāiet pa vieglāko un tajā mirklī labāko ceļu.
Lai vieglas smiltis cilvēkam.

Es reizēm nesaprotu, ar kuru galu te dažas vispār domā?! Ja to vispār var nosaukt par domāšanu! Kā jums kauna nav zākāt cilvēku? Par mirušiem vai nu saka labu vai neko! Baigās ekspertes savākušās un gudri spriež kā nu labāk būtu jāmirst! Netaisos cilvēku ne pelt, ne slavēt par to, ko izdarija, bet vairs tur neko mainīt nevar un jāļauj cilvēkam dusēt mierā. Ceriet, ka pēc jūsu nāves kāds vispār atcerēsies par jums un atminēsies ar labu vārdu! Neviens nevar paredzēt kā izvērtīsies dzīve un kas mūs piespiedīs izdarīt attiecīgos soļus. Kā tas notiks, jau ir tikai mirkļa iespaidā!