Mēģināju "veidot attiecības" ar tādu, kuram ir 35, pirms pusotra gada bija šķīries no 7 gadus ilgām attiecībām, bērnu nav un nekad nav bijis precējies, bet grib ģimeni un bērnus.
It kā normāls :D interesants, inteliģents, ļooooooti simpātisks, vīrišķīgs, rokas no dirsas arī neaug, bla bla blaa. Bet nu kaut kas nebija. Jo viņš savos 35 gados sevi jau bija norakstījis (karjeras ziņā), pats negribēja neko īpaši iesākt, lai uzlabotu savu materiālo stāvokli, jo "vissirslikti". Bakstīt tādu visu dzīvi nevēlos, neesmu tik izmisusi. Kaut kā negribas vīrieti, par kuru esmu krietni labāk situēta, nav man vairs 20 gadi. Varbūt pat viņa lielākā problēma ir tā, ka viņš ir izvēlīgs, bet nav sakarīgu kandidāšu no kā izvēlēties :D Pats nezina, ko grib..
Un tā kā mūs šķir attālums, tad nekas tur nesanāca pat īsti nesākoties. Gadu nočakarējāmies un tagad viss ir nomiris dabīgā nāvē. Gan jau atradīs kādu no sava miesta, kurai tas viss nebūs svarīgi. Visvairāk žēl gads, kuru "iztērēju" čakarējoties. Bet nu.. lai viņam veicas.
Kas attiecas uz tavu gadījumu- tev pašai jāizlemj. Katrs gadījums ir individuāls.