Man sķiet, ka ir jānošķir gadījumi, kad vīrietis var brīvi rīkoties ar savu naudu - vienu mēnesi nopirkt biļeti uz Brazīliju, otru - Maroku un trešajā lidot uz N.Y. piepirkt pilnus koferus ar lupatām, un tas viņa budžetā nekādu robu neiecirtīs, no gadījumiem, kad vīrietis ir vidusmēra ofisa darbinieks, kuram lielākiem tēriņiem nepieciešama nopietna kalkulācija. Ja pirmajā gadījumā pāris latu žēlošana meitenei vairāk vai mazāk var būt vīrieša skopuma pazīme, tad otrajā gadījumā gribēt no vīrieša izspiest pēdējo naudu, lai nodrošinātu pašas iedomātu dzīvesveidu, ir sievietes kaprīze. Problēma ir tikai tajā,ka daļa sieviešu labprāt nokļūtu tajā pirmajā kategorijā, kur izdodas nokļūt tikai dažām.Tā tas ir bijis un vienmēr būs, nedzīvojam utopiskā pasaulē, kur visi vīrieši tērēs naudu aizžmiegtām acīm, neskatoties uz naudas vērtību. Jebkurā sabiedrībā būs lielāki veiksminieki un neveiksminieki,tā ir pavisam normāla kārtība šajā pasaulē. Tā vienkārši ir. Tāpat arī būs sievietes, kam mazāk jāpiepūlas, lai dabūtu kāroto lietu (ja runājam par materiālām lietām), un būs, kam vairāk jāstrādā un vairāk arī no sava personīgā maciņa jāiegulda. Un kas pateiks, kas ir taisnīgi vai netaisnīgi, pareizi vai nepareizi? Vīrietim, tāpat kā sievietei, neviens nevar aizliegt tērēt naudu tur, kur viņš to vēlas, ja naudas resursu ir pietiekami - ziedot Slēpošanas biedrībai, Ziloņu glābšanas fondam vai mīļotajai sievietei. Cita lieta, ja naudas nav.