Man bērnībā bija ļoti zems pašvērtējums.
Ģimenē viss vienmēr bija kārtībā, traki gāja skolā.
Skolā mani apsaukāja un fiziski ietekmēja klasesbiedri.
Nomainīju skolu, un nonācu superīgā klasē pie foršiem klasesbiedriem. No pirmās skolas dienas man bija draudzenes. Un ir joprojām.
Par cik skola atradās blakus pilsētā, bet es dzīvoju nelielā ciematā, tad mani turpināja apsaukāt un sist vietējie. Kā rezultātā man likās, ka esmu ne riktīga visās izpausmes. Bet viss burtiski pamainijas vienā vasarā.
Man izauga iekšējie "muskuļi", un pāri darītāji dabuja ko bija pelnījuši, un es vairs ne no viena nebaidījos. Līdz tam man bija bail iziet ārā, līdz veikalam, pasta kastītei..
Kopš tā brīža, kad sāku "dot pretī" un neklusēt.,respektivi neļaut sev kāpt uz galvas - jūtos kā cilvēks.
Un esmu ar sevi pilnībā apmierināta, protams ir nianses kas dzīvē varētu būt savādākas, labākas.. Bet ja ir vēlme, tad ar paša spēkiem visu to var panākt.