Mēs ar vīru savu pirmo bērniņu gaidījām vairāk kā divus gadus un pat bijām izdomājuši vairākus variantus ko darīsim, ja mums neizdosies. Tad kādā jaukā dienā uzzinājām, ka mūsu ģimenē ir gaidāms pieaugums,pati laimīgākā diena un ilgi nespējām noticēt. Laikam, jau pareizi saka katrai lietai savs laiks un nevajag iespringt, bet mēs to sapratām tikai tad kad mazais bija pieteicies, jo šo divu gadu laikā pie katrām mēnešreizēm es pārdzīvoju.
Meitiņa pieteicās nākošajā mēnesī kad drīkstējām plānot,jo daktere pēc spirāles izņemšanas ieteica 3 mēnešus nogaidīt. Savu trešo brīnumu sagaidījām, teikšu tā, ka kāds mūsu vietā bija nolēmis, ka dzīvē kaut kas jāmaina un pa to, ka mūsu ģimenē gaidāms pieaugums aizdomājās vīrs ne es. ?
Tādēļ teikšu tā,ja nav kādas veselības problēmas mazais pats pieteiksies, nerunāju to lai kādu mierinātu, jo mēs esam gājuši cauri neskaitāmām ārsta vizītēm šo divu gadu gaidīšanas laikā. Atliek gaidīt un izbaudīt šo gaidīšanas laiku, jo bieži problēma ir tajā ka ieciklējamies uz to cik ļoti to gribām