Izskatās, ka jau pati saprati kā rīkoties un tiešām, tev nav jājūtas vainīgai atteikt. Katram ir sava izvēle un galva uz pleciem. Es vispār uzskatu, ka tas nav labais tonis kādam izprašņāt tevi, liekot attaisnoties, kāpēc kaut ko nevēlies. Es no šādām draudzīgām distancējos, īpaši, ja cilvēkus pazīstu nesen un mani sāk pārliecināt par pretējo, tad nē, nekas nebūs... Man vajag brīvību savās izvēlēs.
Ja šie puiši sāk apvainoties, es atvainojos, bet tad viņi kā tādas tīņu meitenes, tad iespējams tiešām kaut kas nav tīrs - vai nu gribēja no sērijas pakoļīt meiteni, kuram tad tiks... vai vienkārši kā draugi nekam nederīgi, ja nevar savā kompānijā atpūsties...
Par vecāku kontroli, esmu pārsteigta, cik daudziem ir bijis tā. :D Mani arī vecāki kontrolēja kamēr mācījos skolā. Vēl pēc tam uzstāja, lai nebraucu uz Rīgu, tālu, ir tuvāk augstskolas. Es ietiepos un pateicu, ka sen jau savu mācību iestādi un programmu noskatīju un es braukšu uz Rīgu. Mani vecāki neuzmeta, pateica, ka es tik redzēšu kā pēc pusgada pati atskriešu mājās. Tas ir, vecāki neticēja, ka es varu patstāvīgi dzīvot svešā pilsētā un tajā pat laikā manu katru soli uzmanīja, izprašņāja, pazina visas manas draudzenes. Tusēt es tā un nesāku skolas gados(ja nu tikai kā posta autore, pāris reizes melojot, ka pie draudzenēm). Tagad, kad dzīvoju studiju laikā prom no vecākiem ir lielāka brīvība, es varu aiziet uz dzimšanas dienas ballīti un pārraksties rītā, jo neviens nebar, bet sanācis tā, ka tāda īsta tusēšanās(es domāju kā mūsdienu jaunatne - klubos, bāros un pārdzeroties) vēljoprojām neinteresē. :)
Vecāki tagad, pēc pirmā studiju gada, pilnīgi atbalsta manu studiju izvēli un vairs to, ka es atskriešu atpakaļ nepiemin. Mamma izprašņā vēljoprojām un studiju laikā zvanīja katru vakaru :D, bet man vairs nav aizliegumu kaut ko darīt. Bez tam, mamma nevienu studiju draugu nezina, es tik pasaku, ka tev vārdi tāpat neko neizteiks un viss.
Ieteikums autorei - Pati raksti, ka sāksies studijas un ceri, ka viss atrisināsies.. es tev ieteiktu pašai spert mazos solīšus tad. Piemēram, neraksti nepārtraukti, nezvani. vislabāk piezvani vakarā vecākiem, pasaki, ka tev viss kārībā, augstskolā iet super. Nestāsti, ja sākumā jūties nobijusies, kaut kas nesanāk, jo tad tevi redzēs kā mazu un neaizsargātu.. stāsti, cik tev labi :) Saki, ka ej uz pasākumu ar studiju draugiem. Nu, neba tev liks vest studiju draugus atrādīt, jo studijās satiekas no dažādām Latvijas lietām. Nestāsti par katru atzimi ko nopelni, vienkārši sāc mazāk ''izlikt savu dzīvi''. Protams, ir lietas, kas vecākiem jāpasaka un ja plāno tālāk doties - noteikti, lai zina kur atrodies....bet sākt vajag ar sīkām, mazām lietām. Man tas vismaz nedaudz palīdzēja.
Vēl ir variants saņemties un pateikt mammai, ka tu nevēlies stāstīt par savu dzīvi, jo tev bail, ka atkal nelaidīs. Tev neērti atteikt un melot draugiem, tev tas ir nepatīkami. Pajautā kāpēc viņa tev neuzticas, pasaki, ka mīli....
p.s nepiekrītu tur augšā komentāram, ka kamēr dzīvo vecāku mājā un nav patstāvīgi ienākumi - savus noteikumus nevar diktēt. Neiet runa par noteikumu diktēšanu, bet elementāru uzticēšanos. Kā jau arī te rakstīja, pārlieku liela kontrole var novest galējībās. Labi, kamēr bērns nepilngadīgs es saprotu, ja nelaiž naktī tusēties utml., bet mūsdienās jaunieši dara ne to vien un ja pilngadīgai meitenei ir jāatskaitās par pilnīgi visu - kur iet, ar ko, cik ilgi, ko dara utml, tas tiešām kļūst apnicīgi.
Lai veicas!
361
