Gaidijām mazo 3 gadus. Pa to laiku noskatījos kā visas 3 manas draudzenes pamazām tiek pie bērniem, klausījos, par to, kā viņi aug, kā progresē grūtniecības... Bija morāli smagi, lai neteiktu vairāk. Mazais pieteicās, kad beidzot uzrakstīju darbā atlūgumu, jo tas darbs mani dzina pamatīgā stresā. Pēc atlūguma uzrakstīšanas manī iemājoja TĀDS miers.. un viss notika. Jāsaka, ka mazais bija izvēlējies perfektu laiku daudzu iemeslu dēļ (bet to sapratām tikai vēlāk). Tāpēc - banāli skan, bet viss notiks kā jānotiek un tad, kad jānotiek. Un jā, par nerviem te pareizi raksta - tie nervu pārbaudījumi, kas jums ir tagad, ir tikai ziediņi, salīdzinot ar to, kas būs pēc bērna piedzimšanas miega trūkuma un hormonu sprādziena iespaidā. Un arī es šobrīd domāju, ka tos 3 gaidīšanas gadus vajadzēja vairāk darīt lietas, kas tik vienkāršas un pieejamas bezbērnu cilvēkiem - iet uz teātriem, ceļot, pavadīt laiku divatā, nostiprināt savu veselību un savas attiecības ar otro pusi utt.