Ir pienācis brīdis, kad šķiroju šajā gadā piedzīvoto un esmu attapusies strupceļā. Pārņēmusi tāda depresīva sajūta, kuru nav iespējams apslāpēt. Es esmu laimīga. Man ir lielisks vīrs un arī ar ģimenēm viss tā kā būtu kārtībā. Pēdējā laikā bija lielas nesaskaņas un daudz smagu kritumu, tomēr visam ļoti veiksmīgi tikām pāri. Bet kaut...
Sveikas, burvīgās Cosmo dāmas. :)Iespējams, būsiet pamanījušas, ka blogā Linda Š. ievietojusi mārketinga projekta video materiālu. Lūk, arī man mīļi - tuvi, nezinu - forši draugi piedalās šajā projektā. Tādēļ būtu ļoti jauki, ja jūs varētu apskatīt arī šo 30 sekundes garo klipiņu, kurš veltīts Kuldīgai u...
Jāatzīst, man nekad nav īpaši patikusi Ziemeļeiropa, nekad nav saistījusi kāda skandināvu valsts. Iespējams, tādēļ, ka tās vienmēr likušās saltas, iespējams, tādēļ, ka to daba neatstāj gana daudz vietas fantāzijai. Taču, tagad – kā vēl nekad – es droši zinu, tās sevī līdzi nes saltumu, rūgtumu un nomāktību. Ir gr...
Un tad pienāk vakars, iestājas krēsla - aiz mākoņiem jau sen aizgājusi dienas siltā saule. Nekas cits kā pārdomas par pareizo un nepazreizo, vajadzīgo un lieko nepaliek. Un šīs mūžīgās dogmas par šiem vārdiem - nav nekā tāda... Bet, viena indivīda robežās ir viss, kas kādam, iespējams ir pilnīgi nekas. Tas caur vecmātes metodi nove...
Ir pagājuši daudzi gadi kopš manas dzīves pamats sagrīļojās un es pirmo reizi raudzījos bezdibenī to reāli jūtot. Un izdzīvot likās tik grūti. Tajā brīdī nekam vairs nebija jēgas un nozīmes, es nezināju kā elpot, es nezināju kā nepārstāt pukstēt. Es jutu visu sevi, bet nejutu sevī dzīvību. Karkass bija viss, kas es biju. Un es nejutu sāpes – es ...