Esmu sieva un mīļākā

klau a tas miljakais ari ir precejies?

ko var teikt, galvenais apzinies speles noteikumus un neiemilies savaa miiljakajaa.

īstenībā jau tā oficiāli neesam precējušies neviens no mums - viņam ir civilsieva, man civilvīrs..

Esmu poligāma un ar katram savam partnerim es atdodos ar sevi visu - ar sirdi un dvēseli - tad tomēr būsi monogāma. :-)

Nemoralizēšu par to, cik tas ir slikti vai labi.
Ja negrasies pamest vīru, bet gribi turpināt izklaidēties ar to otru, aizliedz sev viņā iemīlēties. Izbaudi visu, ko viņš sniedz, bet nepieķeries, citādi nebūs labi.

nu es esmu uzticīga katram savam parterim, tas izpaužas, ka attiecībās metos iekšā ar sevi visu.

Ehh, atkal viena iekritusi... :-/ Ja esi tāda, kā rakstīji (pieļauju, ka domāji monogāma, mīloša, emocionāla), es teikšu tā pa taisno - laidies lapās, citādāk būs baigie sūdi!!

neesmu nevienam milaka, bet ko es pa to visu domaju:
sava zina tavs 2. plana virietis ir tada pasa situacija ka tu. vinam ari attiecibas ar sievu kaut kas pietrukst, to vins mekle tavas skavas un to pasu tu vina.
savas attiecibas tu no vira pieprasi uzmanibu utt, bet ko pati dari, ali vins butu ieinteresets to uzmanibu tev veltit, tu kaut ko ieprieks mainiji, meginaji situaciju uzlabot, lai viss neaizietu tik talu cik tas paslaik ir? ja jaa, bet bez rezultatie, tad diemzel man japiekrit, ka tie, kurus krapj, pasi pie ta sava zina ir vainigi.
protams, ka tu piekersies tam virietim, gribesi vel un vel, jo es uzskatu, ka sievietes parsvara nodarbojas ne tikai ar pliku seksu, bet mums ir vajadzigas tas emocijas, ne tikai process.

ja vari dzivot dubultu dzivi, tad izklaidejies, bet, ja vakara nozela vakara mac, tad gan labak ne.

Ja Tu mīli divus cilvēkus vienlaicīgi, izvēlies otro. Jo, ja Tu patiešām mīlētu pirmo, Tu nebūtu iemīlējies arī otrajā.

Jā, es jau pati apzinos, ka tas ne pie kā laba ar laiku nenovedīs, bet esmu tāda, ka man nepārtraukti ir nepieciešama uzmanība no vīriešu puses, glāsti, mīļi vārdi, ut, lai justos labi... Es pilnīgi jūtu, ka visu laiku, k-gan esmu kopā ar vīru, esmu kā labāka meklējumos.. Pēdējajā laikā es pat sevi pieķeru pie domas, ka ar vīru visu savu dzīvi noteikti nepavadīšu, bet varbūt man tieši ir vajadzīgs kāds, kas "pagrūž" lai šīm attiecībām pieliktu galu...?

man patīk šis teiciens, šajā gadījumā vārdu [ mīl ] vietā var būt vārdi [ patīk] ..

Piekritu Rauduietei-ko Tu dari lietas laba? :) Tikko pati rakstiji-es tagad vairak pucejos...Varbut ta viram trukst-smarzu pile uz Tava kakla, seksiga apaksvelja,spilgti sarkani nagi un kakja melnas acis...Tas ta metaforiski,bet padoma...Virisiei mil ne tikai caur vederu,bet ari ar acim...

agucīti tur jau tā lieta, ka visu laiku cenšos viņu k-kā patīkami pārsteigt, vēlos kopā aizbraukt k-kur atpūsties, kopā pavadīt laiku, bet viņam tas neinteresē, viņš vai nu strādā vai atpūšas ar alu pie zolītes.. Mājās izdarīt nekā nevar, tas man riebj visvairāk..

Jo vairāk par to domāju, jo ar vien vairāk secinu, ka šīm attiecībām [ar vīru] nav paredzams ilgstošs turpinājums..

Drīz viņš brauks uz UK uz 3 nedēļām.. Nezinu, varbūt paspēšu noilgoties, varbūt tieši pretēji..

Saprotu tevi loti labi-tas vilciens ir prom -ar viru...!Saraut saites ar viru ir loti gruti,ja iesaistiti deli,bet dzivot kopa ar virieti ,pret kuru vairs nav nekadu jutu ari-vai ir verts? |-)
Man viens tuvs cilveks teica ,japagaida ,kad meita paaaugsies, tad iesu prom...meita paaugas,bet vairs nav kur iet?
Es varetu tikai teikt pec sevis-dzive paiet tik atri,ja ir iespeja izrauties- izraujies...tas nenozime ,ka pametisi novarta savus delus! |-)
Varbut ir verts- visu atkal sakt no jauna! :-)

Tur jau tā lieta - nav jau nekāda prieka viņam par godu pucēties un taisīties, jo visbiežāk viņš to nemaz nepamana, vai arī ja pamana tad tā nievājoši pajautā,. kuram tad par godu es te tagad pucējos, ar zemtekstu, vai man uzradies kāds cits... Tas viss jau nosit to prieku censties.

Bet ko tas vīrietis, kuram esi mīļākā? Tātad viņš nav brīvs un netaisās tāds būt?

jums gadijuma nav kadi 40 gadi?

Bet re,kada greizsirdibas dzirksts vinja ir :D mans,nu jau bijusais,ar biezi izmeta jocinus,ka viena kur eju-gjerbjos skesigi,kad ar vinu-vnk smuki,kaut ta nebija,vnk kautkada greizsirdiba?Ari par krasosanos,nenjem piere,lai tak pavaras un ja prasa,ko atkal pie cita,saki-Ja,zakjit,cita viriesa jau man majas tak nav!

Iztikšu bez moralizēšanas.
Vienīgais, kas tiešām kaitina ir secība šai krāpšanai.
Sākumā atradās kavalieris, tad atradi problēmas attiecībās un tad atradi attaisnojumu krāpšanai.
Bet beigās vīrs vainīgs :D

Normāla etiska uzvedība būtu saskaroties ar problēmām meklēt risinājumu, ja nevari/nemāki. Izšķiries ar vīru un vari darīt ko gribi un ar ko gribi.

Šajā situācija cik sapratu tavi risinājumi bija saistīti ar finasiālas dabas izklaidēm, varbūt jums problēmas ar naudu? Tāpēc atsakās!

Es pats esmu bjis tieši tādā pašā situācija. Un krāpšana notika tādā pašā secībā, kā tev :D
Kavalieris, problema, sameklēja attaisnojumu krapšanai.
Vienīgi manā gadījumā izlēmu uzreiz šķirities. Ļoti sāpīgi bija, bet pareiza izvēle.

Protams, mani vainoja 1000 pāri darījumos, pat ģimene uzskatīja, ka es vainīgs, jo visas lielās vainas tika sabāztas ausīs.
Bet vienīgais, ko es nepareizi izdarīju, biju pārāk jauks, mīļš, romantisks un mīksts izpildot visas iegribas līdz zaudēju savu seksuālo pievilcību.

Bet pateicoties vairākām precētām sievietēm, kas apgaismoja manas kļūdas, jo 2 mēnešus pat nesapratu, ko es biju nodarījis, jo visu darīju viņai pa prātam.
Kā atklājas, ka tieši to nedrīkstēju darīt...

Pastāstīšu mazliet sīkāk par attiecībām ar vīru, kad piedzima pirmais puika, pārcēlāmies pie viņa uz mājām, pietiekoši liela māja, kurai vienā pusē dzīvojām mēs, otrā viņa vecāki, atsevišķas ieejas, atsvišķas virtuves, tualete, un viss pārējais, kā jau biju paredzējusi, jau pēc pirmā mēneša tur dzīvojot labās attiecības ar vīramāti bija vējā, jo es "nedejoju pēc viņas stabules" ! tad arī sākās, teicu, ka gribu atpakaļ uz dzīvokli, ka man nepatīk tā nievājošā attieksme no viņa mātes puses, utt.. Visvairāk man riebās tur palikt tos 2 mēnešus, kurus viņš pavadīja anglijā.. No viņa mātes man jau vēmiens metās.. Tad pēc viņa atbraukšanas mums bija lielā attiecību krīze, pēc kuras es ar dēlu aizgāju atpakaļ uz dzīvokli, pēc nedēļas atkal salabām un viņš mūs aizveda atpakaļ... Pēc kāda pusgada nolēmām, ka dēlam vajag māsiņu vai brālīti, lai nav garlaicīgi un man ar ļoti gribējās otru mazo, vienmēr vēlējos, lai bērniem nav liela gadu starpība. Tad pēc kāda laika kārtējais "cirks" no viņa mātes puses, kā rezultātā ar viņu nerunāju gandrīz jau 2 gadus, pat nesveicinos..
Piedzima mazais un pēc pusgada, tieši māmiņu dienā viņa māte mums sarunāja tādas lietas, ka man mute palika vaļā, man ģimenē nekad neviens neko tādu neatļautos teikt - pateica, ka mūsu bērni ir mūsu kopīgi pieļautās kļūdas un uz manis - ka īrnieki viņai nav vajadzīgi, lai eju uz savu dzīvokli. Tajā pašā dienā arī atbraucām uz dzīvokli, kur pašlaik arī dzīvojam. Protams, visu dienu viņš tāpat pavada pie mātes, viņiem ir saimnieība ar Eiropas projektiem un vinš tur strādā, k-gan nesaprotu, kā pēc tā vispār ar māti var runāt, bet acīmredzot, viņam ģimenē tas ir normāli.. Pirmās 3 nedēļas, kamēr dzīvojām dzīvoklī, viss bija ideāli, nebija ne par ko strīdēties un viss bija forši, līdz brīdim, kad man bija jāsāk lūgties, lai vinš beidzot atved visas manas mantas no turienes, jo man ir nepatīkami, ka viņas tur stāv, lai arī pašlaik viņas man nav nepieciešamas.. un prasi cik gribi, nekad nav laika, vienmēr vēlāk, vēlāk, utt.. Tas jau noriebās, tad vēl mājās nekad neko nevar izdarīt, ne skrūvīti ieskrūvēt, ne lapmu pie sienas pielikt, utt.. Vienmēr viņs atbrauc tik noguris, kur man vēl var ienākt prātā viņam bāzties virsū ar savām lampām!!!!!!!!!!!
Ja māte k-ko prasa, tad purķšēs, bet tāpat izdarīs, bet tas ko es saku, pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā..
Sanāk, ka māte tiek vērtēta augtsāk par mums - viņa jauno ģimeni, vai tā tam ir jābūt???
Vakar man izbesīja, un viņa priekšā sarunāju, ka mani šodien aizvedīs pakaļ mantām, k-gan to veceni tiešām redzēt negribas, tad nu šodien jau zvana, ka lasa manas mantas.. ja nebūtu sarunājusi, ka braukšu pakaļ pati, ganjau, ka vēl gadu neredzētu mantas savas..

Ja nebūtu mums bērnu, es jau sen būtu pametusi viņu, agrāk baidījos, vai tikšu viena galā, vai varēšu mūs 3 pati uzturēt, tagad kad dzīvojam dzīvoklī, rēķinus maksāju es, pilnīgi visus. Pati par savu naudu lieku tiesības, pati maksāju auklei, jo Tēvam jau nekad nav laika bērnus pieskatīt.. Vienīgais pārtiku pērk viņš.. Atkarīga no viņa neesmu, sāku domāt, vai viņš man vispār ir vajadzīgs!

Raudupiete, nē, man nav 40, bet mīļākajam gan..