Iemīlējusies, bet ne īstajā!

No pieredzes, satikos ar šādu un pēc tam ātri un nesāpīgi izšķiros, tagad šad tad satiekamies, nekāda vaina. Es vispār ālujos tam, ko dzīve piespēlē.

Man bija līdzīgi 2x, tikai es nebiju iemīlējusies(pat)...un esmu laimīga, ka pārtraucu to visu, nu nebija jēgas, nekādas..

ui, man šķiet, ka apzināti sākumā to zināju jau 2 reizēs, bet pēdējā sapratu tikai vairāk kā pēc pusgada, labi, ka vispār sapratu, bija vieglāk visu pārtraukt :-D

Es vienmēr esmu ļāvusies mirklim, bet man pēdējā laikā šķiet, ka kādreiz arī vairāk ar prātu jādomā, nevis jāļaujas mirkļiem. (t) Velns, nu nafig tajā vīrietī esmu iemīlējusies.

Var sanākt. Ja gribi dzirdēt pieredzes, tad varu padalīties ar savu-sākotnēji vīrietī patika tikai un vienīgi viņa humora izjūta, bet ar sesto prētu jutu, ka nav domāts man, nepagāja ne mēnesis, kad sapratu-esmu samīlējusies līdz ausīm. Tā visa rezultātā pavadījām ideālu vasaru. Tas viss gan beidzās, bet tas jau ir cits stāsts. Piekrītu tām, kuras saka-ļaujies! Pat, ja nebūs īstais, kaut ko no tām attiecībām iegūsi. :)

Ir bijis tā, vēl aizvien esam draugi un nekāda vaina. :) Ir savi bonusi, bet ne tādi, kas būtu skaitāmi kā krāpšana pret manu vīrieti. :)
Ja zini, ka sāpēs vēlāk vēl vairāk- nafig cerēt uz kaut ko?
Arī tam esmu gājusi cauri. Zinot, ka sāpinās, tomēr tiecos pēc pāris laimes brīžiem. Pēc tam tikai sapratu, ka sāpes, kas vēlāk nāk, tās ir tik briesmīgas, ka nebija vērts tiekties uz tiem laimes brīžiem, jāprot sev pateikt ''NĒ'' un dzīvot laimīgai bez šiem pārdzīvojumiem. :)

BET- varbūt tieši šīs sajūtas vajag izdzīvot, ja vēl nav tam iets cauri? IR daudz. dažādu iespēju, variantu.. (t)

Es varu pastāstīt identisku gadījumu kā Abalonei un pilnībā piekrītu pēdējam teikumam - pat ja tās nebūs Tavas dzīves liktenīgās attiecības, noteikti kaut kas vērtīgs un interesants tajās būs. ;-)

Man ir bijušas daudzas attiecības, tāpat arī mīlestība, tas man ir piedzīvots. Izskatās, ka tiešām turpināšu esošo ceļu, ļauties tam visam. Tikai ceru, ka vēlāk man nesāpēs vēl vairāk. Pat, ja arī sāpēs, ceru, ka tas viss būs tā vērts.

Es uzskatu,ka ikviens cilvēks mūsu dzīvē parādās tāpēc, lai mums kaut ko iemācītu, ietekmētu mūsu dzīvi. Kāpēc neļauties un mocīties ar mūžīgo jautājumu kā būtu ja būtu? O.k., varbūt arī būs sāpīgi, bet arī no tādām attiecībām tu kaut ko sev iegūsi..
Nu tās ir tīri manas domas :-)

Protams, tikai es vairs neesmu zaļš gurķis, būtu man 18, tad vēl būtu dziļi vienalga kā viss beigsies, respektīvi visam ļautos. Tagad esot vecākai, tomēr gribas izvērtēt savu dzīvi, t.i. neizniekot laiku kaut kam. Btw, pagaidām ļaušos, jo izšķirties tomēr nespēju šobrīd. :-)

Arī man sen jau vairs nav 18 :-D Bet, man laikam vienkārši cita dzīves filozofija...Protams,katram savs :-)
Lai veicās :-)