Ikdienā mēs skrienam pretī brīvībai, nepamanot to, ka tā jau sen ir ieguvusi striktas robežas un pārāk bieži ir citu izdomāta. Brīvība iet līdzās ar pienākumu un atbildību, tā valda mūsu vārdiem un domām, par to skandina gan politiķis priekšvēlēšanu virpulī, gan mazs bērns, kurš ar grūtībām spēj izrunāt šo trīszilbju vārdu. Vai tiešām brīvība eksistē? Ja tāda pastāv, kas tā ir?
Tu varētu rakstīt par to, kā mēdijos tiek uzsvērta cilvēka brīvības nozīme. Piemēram, bezvadu internets utt., bet patiesībā, sekojot reklāmu ieteikumiem, mēs uzņemamies jaunas saistības, kas sniedz pilnīgi pretēju efektu - mēs topam sasaistīti.
Es rakstītu par to, ka brīvību liegt vai dot sev varam tikai paši, nevis citi. Cik daudz/vai maz kā sabiedrības daļa(kas ir neizbēgami) varam atļauties būt paši, protams, neaizmirstot to ka mana brīvība "vicināt savas rokas beidzas tur kur sākas otra cilvēka deguns"(šito bieži mēdza teikt mana tiesībzinību pasniedzēja, man viņa ļoti patika)
Kad man bija jāraksta visādi šitādi beztemas parspriedumi es vienmēr paņēmu kā pamatu kaut kāda puslīdz atzīta cilvēka izteikumu un tad talāk bla bla bla... piekrītu autora teiktajam tapēc, nepiekrītu tāpēc, domāju, ka...
It īpaši ja literatūrā, tad skolotājam varētu patikt, ka ir kas lasīts, ne tikai savs ūdens liets.
google par brīvību..
http://aforismi.balticom.lv/Themes/133.HTM
287
