es gribētu, lai viņš vairāk iemācas kontrolēt savas emocijas, lai nenošķir mani kā mājas dzīvi un otra dzīve ar draugiem, gribētu arī tajā piedalīties, kaut vai šodien, saku āra skaists laiks, varbūt iziesim pastaigāties, atbilde ir nē, ko mēs tur darīsim? paiet 2h, jautā, kad braukšu mājās, tad varētu pavadīt mani un iziet pastaigāties, tas liek justies mazliet tizli, pat aizvainojoši!
gribētos, protams, romantiku vairāk, kā arī, lai viņam kādreiz gribētos kaut ko darīt, sasniegt, dabūt labāku, nevis visu laiku dzīvot ar domu, ka ir labi kā ir, ko es varu čīkstēt, ka man gribas to un to! Protams, gribētos ar viņu ta arī cilvēciski vairāk aprunāties par ģimeni, radiniekiem, mīlestību, bet tas viss viņam liekas smadzeņu skalošana. Vispār ir daudz lietas, kas pietrūkst līdz ideālajam vīrietim, bet toties izskatā neko negribētu mainīt, jūtos kā maza lellīte viņa apskāvienos!