Ja kāda atcerās pirms kāda laiciņa rakstīju, ka man kaut kas pietrūkt attiecībās, ka ir iepaticies kāds draugs un man tad visādas domas pa galvu jaucās. Beidzot arī satikos ar to otru un ziniet, es tiešām sapratu, ka mans draugs ir vislabākais, lai cik sūdiem cauri mēs būtu gājuši, lai kas būtu noticis es viņu mīlu visvairāk. Un paldies tiešām par tiem komentāriem, kas mani sapurināja, tie lika aizdomāties, ka tā ir tikai krīzīte kam jātiek pāri.
Šai diskusijai laikam īsti nav jēgas, bet vienkārši gribējās padalīties ar labo garstāvokli (l)
46
