Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Darbs, mocības?

 
Reitings 60
Reģ: 28.04.2021
Vēlos parunāt par darba tēmu, man šovakar ir ūber sakāpušas sajūtas un gribu šeit parunājoties novelt savu akmeni no sirds, tāpēc lūgums nerakstīt pārmetumus, jo tas ir vismazākais, ko gribētos dzirdēt.
Nu jau kā mēnesis pagājis un saprotu, ka vai nu drīz aiziešu no savas darba vietas vai ieslīgšu dziļā bēdu ielejā, ja tur palikšu. Darbs ir tiešā veidā saistīts ar cilvēkiem. 'Nesezonālajos' mēnešos nebija par ko sūdzēties, tagad kā nāk siltais laiks, paliek ļoti neizturami, katru dienu pēdējā mēneša laikā dodos ar sakostiem zobiem, nepatiku un nevēlēšanos (strādāju tur mazāk kā gadu). Miegs palicis slikts, jo negribot visas emocijas, stresu un sliktās sajūtas pēc darba atnesu mājās un nespēju aizmigt stundām, daudz murgoju. Es šo situāciju varētu klāstīt ļooti gari, bet centīšos pēc iespējas kodolīgāk, bet zinu, ka tāpat nesanāks.
Kāpēc ir radusies lielā nepatika?, jo parādoties cilvēku daudzumam, arī darba apjoms ir 5x lielāks (tas vēl sīkums), bet pateicoties šim pirmajam faktam, esmu sapratusi, ka man ļoti nepatīk stresaina darba vide, kur naudu/ēdienu/atbildes u.c kolēģi pasniedz tik ātri, itkā pie ķermeņa būtu taimeris, kuram tikšķētu pēdējās sekundes, viss notiek kiš miš. Cerams noraksturoju saprotami, ko ar to domāju. Es neciešu stresu, jo ja stresoju arī es pati, tas uz manu organismu atstāj dziļas pēdas, ar kurām cīnīties ir grūti un kas man jau ir paspējis radīt, šķiet, neatgriezeniskas sekas. Neciešu cilvēku slikto atgriezenisko enerģiju, kas tieši pēdējā laikā tā krīt acīs, parādoties šim lielākajam cilvēku daudzumam. Vispār liekas, kad aiziešu no šo darbu (centīšos to izdarīt pie kuru katru iespēju), tuvāko laiku ienīdīšu katru pretimnācēju un viņa skatienu. Neciešu to, ka man nav sava privātā telpa, kad pat aizejot uz wc man ir jāatskaitas, jo ja ne, tad dabūšu klausīties, kur esmu bijusi, kāpēc nepasaku. Neciešu, ka pat savu vienīgo maltīti man ir jāuzspēj apēst cik vien ātri varu un tai pat laikā pēc sekundes mani var pasaukt atpakaļ, jo saradušies daudz cilvēki. Nu katrā ziņā absolūti nekāda privātuma. Visbeidzot, man no sirds nepatīk, kad darbā ir iekšējās aprunāšanās (zinu, tas ir neizbēgami), (mēs tur neesam milzīgs kolektīvs, +/- viens desmits) bet jau vairākas reizes ir bijušas nepatīkamas situācijas, kuras liekas ļoti cūciskas un tas vnk nodzen jebkādu vēlmi censties. Darbā esmu centīga, viskārtīgākā no visiem kolēģiem, pilnīgi visu un jebko, ko daru, daru ar tīru sirdsapziņu un labām domām, bet neesmu izcila, esmu nedaudz aizmāršīga, reizēm arī aizmirstulīte etc, bet tas viss manos uzskatos ir normāli, jo katrai ir savi mīnusi, šie ir manējie. Kā arī, omu pazemina tas, ka galīgi tur nejūtos novērtēta, visu laiku tiek doti mājieni par to, ka nav labi. Sāku saprast, ka tur pie vainas varētu būt mana atšķirīgā domāšana, skats un vispārīgi uzskati, kuri man tādi bijuši visu mūžu, taču nonākot šeit, komandas darbā (komandas darbs nav man) saprotu, ka vai nu maximāli jāpielāgojas vai arī šeit nav mana vieta. Esmu palikusi pie otro variantu jebkurā gadijumā.
Es šeit nonācu tāpēc, ka no iepriekšējās darba vietas mani atlaida covida sākšanās dēļ, jo biju vēl uz pārbaudes laika. Iepriekšējais darbs man ļoti patika, bet alga bija diezgan nožēlojama.. Šeit alga ir apmierinoša, protams, tagad kad vasara tuvojas, stundas arvien vairāk, alga lielāka. Šajā darbā nesezonā stundas bija labi ja 100, bet lieku uzsvaru uz to, ka man ar to pietika, nevienā brīdī nejutos nenormāli pārstrādājusies (kaut arī viegli nav bijis nevienu brīdi) un viss bija līmenī, arī algas ziņā, savukārt sezonā stundas gandrīz uz pusi vairāk, uzreiz sāku just, ka darbs man sāk palikt pretīgs, neeju ar prieku, vispār negribu tur atrasties, jo vienkārši par daudz. Tas tiešām ir tāds darbs, kur ja vienā brīdī sāk palikt par daudz, tad sākas kapitāla izdegšana (protams, ne tiem, kam svarīgākais ir nauda un ir gatavi rauties no vietas bez gandrīz jebkādas apstājas).
Ar šo darbu ir tā. Sākumā, protams, ļoti priecājos, ka tiku strādāt, jo meklēju darbu pus gadu, viss bija ok līdz šim laikam. Sāku just, ka vasaru šeit neizvilkšu. Uz lapiņas rakstiski sakārtoju plusus un mīnusus, gan jau rezultātu noprotiet. Vienīgais, kas mani šeit pagaidām notur ir tas, ka nostrādājot vasaru, man būs vismaz bezdarbnieki, tad arī neziņa, vai tagad aizejot, atradīšu citu, normālu darbu un kaut cik normālu samaksu, jo neesmu Rīgā.
Visā kopsavilkumā tālāk nākotnē šis darbs pavisam noteikti būs bijusi laba pieredze tam, lai saprastu, kas ir tas, kur es negribētu atrasties un darīt. Man patīk mierīga vide, kaut vai lai darbs ir ar cilvēkiem, bet tāds, kur es varu strādāt individuāli, nevis vēl kopā ar kādu, bezmazvai uz pusēm dalot darbus. Es piederu pie brīvdomātāju tipa cilvēkiem, netēmēju uz augstāko izglītību, skolā nebiju teicamniece, nekad nav bijuši nosprausti tādi mērķi, uz kuriem tiektos pāri līķiem, pa dzīvi ļauju sev plūst, ko vēlos, uz to eju bez liekas domāšanas. Mana patiesā daba ir tāda ļoti viegla, bez stresa, joku un sarkasma pilna, vienkārša. "Sapņu" dzīve man ir okeāna piepilsētiņā, kur saule ir otrās mājas, es mācu cilvēkiem sērfot, mani bērni karstā dienā pārdod saldējumu uz piemājas ieliņas un draugs savukārt dara savu darbus.
Ar otru cilvēku pa prom došanās līniju galīgi nesaskan, tāpēc cenšos savākties un mierināt sevi, ka šeitpat nav tik slikti, bet sirdī jūtu, ka labi arī nav, visu mūžu mani nav pametusi sajūta, ka esmu radusies nepareizajā vietā, ja tā vispār drīkst teikt. Esmu džunglis, manai pilnajai laimei vajag karstumu, sauli un ūdeni, cilvēku smieklus, laimīgas sejas. Mani šeit tā lēni beidz nost viss, sākot ar laikapstākļiem, pelēkajām mājām, drūmajiem cilvēkiem (par kādu esmu palikusi arī es), beidzot ar darbu, kur strādā tikai tāpēc, ka ienāk kaut cik normāla nauda.
Cik daudzi Jūsuprāt, un no Jums, strādā darbu, kas patīk, kurā apmierina alga, darba uzdevumi, kolēģi, vieta, darba laiks, grafiks utt? Pieņemu, ka lielāka daļa šeit strādā papīra darbu, datora darbu, mediķi u.c? Ir kāds, kurš strādā vietā, kas ir saistīta ar kautko ekstrēmu vai vienkārši kautko sportisku? Piemēram, sporta kompleksi, veikpari, ziemā kalni?
Es gribu ticēt, ka šajā forumā arī ir kāds, kurš būtu līdzīgā situācijā kā es, tādās kā dzīves krustcelēs, kur nevari savākties un tāpēc gribas pazust uz kādu laiku prom no visiem un visa.
Teikšu arī vēlreiz, lūdzu, ja nav nekā sakarīga ko pateikt, un gribas tikai iepirst ar savu negatīvo komentāru, tad nu neraksti vispār neko, jo pati apzinos, cik šis viss var izklausīties samaisīti un varbūt pat kādā brīdī pretstatā ar nākamo teikumu, bet rakstīju to, ko domāju un kā nu domāju, tā domāju. Tāpat jau nebija viegli tā izklāties uz paplātes ar savu sāpi, zinot cik daudzi lasīs un katram par to būs savas domas.
Kā arī šādi rakstot jau patiesībā baigi grūti, jo ir tik daudz dažādu nianšu, lai saprastu katru gadijumu līdz galam, bet to visu ir neiespējami izklāstīt un varbūt arī nevajag.
Paldies par uzklausīšanu!
01.05.2021 02:11 |
 
Reitings 1071
Reģ: 22.07.2014
Darbs ar cilvēkiem nekad nav bijis no vieglākajiem, taču piesakoties tu jau aptuveni saproti uz ko ej, ne tā?
Tavā vietā meklētu, ko citu un paralēli turpinātu piestrādāt tur, kur esi tagad, jo aiziet vari jebkurā gadījumā. :)
Veiksmi!
01.05.2021 09:08 |
 
Reitings 83
Reģ: 01.05.2021
Pēc tava rakstīta, cik noprotu ,esi strādājusi DUS? Diezgan sakrīt ar manam sajūtam, kad sāku strādāt.
01.05.2021 10:17 |
 
Reitings 60
Reģ: 28.04.2021
Florie @ 01.05.2021 09:08
Darbs ar cilvēkiem nekad nav bijis no vieglākajiem, taču piesakoties tu jau aptuveni saproti uz ko ej, ne tā?
Tavā vietā meklētu, ko citu un paralēli turpinātu piestrādāt tur, kur esi tagad, jo aiziet vari jebkurā gadījumā. :)
Veiksmi!

Esmu strādājusi ar cilvēkiem arī iepriekšējā darba vietā, bet tur tas bija pilnīgi, pilnīgi savādāk. Šeit kad atnācu, plānā nemaz nebija palikt līdz vasarai.
01.05.2021 12:21 |
 
Reitings 324
Reģ: 25.01.2021
Lielas daļas iedzīvotāju sapņu dzīve ir, kādu noraksturoji. Ofisa darbos jāpieliek daudz vairāk smadzeņu un stress tāpat ir (esmu strādājusi arī pa nakti, lai visu paspētu), iegūsti labu izglītību (kas, ui, arī nebūs viegli), darbū labi apmaksātu darbu (kurā arī būs stress un nevarēs laist luni) un dzīvo priecīga. A job is a job.
01.05.2021 12:48 |
 
Reitings 69
Reģ: 03.07.2020
Bija jāklausa mamma un skolotāja un jāmācās. Visi zemā līmeņa darbi ir grūti, stresaini un ātri padara seju vecu un liek justies kontrolētai. Jo vairums prastušku citādi nebūs motivētas strādāt.
01.05.2021 13:51 |
 
Reitings 60
Reģ: 28.04.2021
lan4iks2020 @ 01.05.2021 13:51
Bija jāklausa mamma un skolotāja un jāmācās. Visi zemā līmeņa darbi ir grūti, stresaini un ātri padara seju vecu un liek justies kontrolētai. Jo vairums prastušku citādi nebūs motivētas strādāt.

Vēl ir laiks mācīties, par to arī domāju tieši šī iemesla dēļ.
01.05.2021 13:57 |
 
Reitings 69
Reģ: 03.07.2020
Mana draudzene arī pēc videnes gadu pastrādāja sūda darbus, jo gribēja tēlot neatkarīgo. Aizgāja par dakterīti. Tagad 40 gados izskatās kā uz 30, dzīvespriecīga, alga stipri virs vidējās, ej par ģimenes ārsti. Viegli iekļūt rezidentūra, lēns darbs, zems stress. Tevi ciena, nekontrolē. Vīrieši nekonkurē par šo amatu, jo bagāta nebūsi, bet pietiks labai dzīvei.
01.05.2021 14:04 |
 
Reitings 1022
Reģ: 04.11.2017
Grūti kaut ko ieteikt, jo nezinu pat sfēru kurā strādā.
Bet ja zini ka darbs ar cilvēkiem nav priekš tevis, tad jāiet prom.
Es arī starp citu neaizgāju pēc vidusskolas nekur mācīties un strādāju kā saka zemā līmeņa darbus t.i. kokapstrādē kā zāģa operators.
Alga? virs vidējā.
Vai mani tas apmierina? daļēji. Garas stundas, darbs ir fizisks.
Nevaru neko tādu jēdzīgu ieteikt. Jāiet mācīties vai jāmēģina pašai biznesiņu attīstīt.
Bet jā, ja nekas nepatīk tad točna jāiet mācīties. Izmācies par medmāsu!
Konkurence liela uz studijām.
Vienmēr jau var mācīties par maksu, ja tēmē uz universitāti.
Vai ej uz kādu tehnikumu un iegūsti profesiju.
02.05.2021 15:18 |
 
Reitings 324
Reģ: 25.01.2021
Tweek @ 02.05.2021 15:18
Grūti kaut ko ieteikt, jo nezinu pat sfēru kurā strādā.
Bet ja zini ka darbs ar cilvēkiem nav priekš tevis, tad jāiet prom.
Es arī starp citu neaizgāju pēc vidusskolas nekur mācīties un strādāju kā saka zemā līmeņa darbus t.i. kokapstrādē kā zāģa operators.
Alga? virs vidējā.
Vai mani tas apmierina? daļēji. Garas stundas, darbs ir fizisks.
Nevaru neko tādu jēdzīgu ieteikt. Jāiet mācīties vai jāmēģina pašai biznesiņu attīstīt.
Bet jā, ja nekas nepatīk tad točna jāiet mācīties. Izmācies par medmāsu!
Konkurence liela uz studijām.
Vienmēr jau var mācīties par maksu, ja tēmē uz universitāti.
Vai ej uz kādu tehnikumu un iegūsti profesiju.

Medmāsām nav darbs ar cilvēkiem? Plus jāmācās diezgan ilgi-vismaz 3 gadi. Un kontingents-pārsvarā dzērāji, veci cilvēki vai sabiedrības zemākais slānis (slimncīcās). Un rukāt pa 750 eiro, kur strādā diennaktis no vietas ir łoti labs deals.😄😄😄
02.05.2021 16:01 |
 
Reitings 4759
Reģ: 22.10.2020
Ja darbs ir mocības, tad jāraksta atlūgums un punkts.
02.05.2021 18:34 |
 
Reitings 69
Reģ: 03.07.2020
Kamēr esi jauna, atrodi vīru un sēdi uz kakla. Tā stulbās meitene no manas klases darīja.
02.05.2021 19:26 |
 
Reitings 940
Reģ: 06.01.2021
Esmu strādājusi vismaz sešus pavisam atšķirīgus darbus. Riebjas darbs ar klientiem, neciešu. Jo mazāk jākontaktējas ar cilvēkiem, jo labāk. Strādāju fizisku darbu. Parasti kad cilvēki uzzin ko es darbu, ir šokā. Kā saka -“tāda dāmite un dara tādu darbu?” Emocijas ir neitrālas. Uz darbu neeju ar prieku , bet arī neeju ar sakostiem zobiem. Emociju nav. Alga ir virs vidējā, teiktu ļoti laba. Veikalā nav jāskaita katrs cents, varu pirkt ko velos. Arī ja lielāka manta jāpērk, nav jākrāj, jo ienākumi un iekrājumi ir.
Tev ieteiktu vienkārši paralēli sākt meklēt darbu. Tā daudzi dara. Nemoki sevi. Ir protams šajā laikā ļoti riskanti ko mainīt, bet tomēr sava veselība ir jāliek pirmajā vietā. Un ja paliksi bez nekā, noteikti tuvie cilvēki Tev palīdzēs savilkt galus vismaz uz kādu laiciņu.
03.05.2021 14:23 |
 
Reitings 324
Reģ: 25.01.2021
Redrose @ 03.05.2021 14:23
Esmu strādājusi vismaz sešus pavisam atšķirīgus darbus. Riebjas darbs ar klientiem, neciešu. Jo mazāk jākontaktējas ar cilvēkiem, jo labāk. Strādāju fizisku darbu. Parasti kad cilvēki uzzin ko es darbu, ir šokā. Kā saka -“tāda dāmite un dara tādu darbu?” Emocijas ir neitrālas. Uz darbu neeju ar prieku , bet arī neeju ar sakostiem zobiem. Emociju nav. Alga ir virs vidējā, teiktu ļoti laba. Veikalā nav jāskaita katrs cents, varu pirkt ko velos. Arī ja lielāka manta jāpērk, nav jākrāj, jo ienākumi un iekrājumi ir.
Tev ieteiktu vienkārši paralēli sākt meklēt darbu. Tā daudzi dara. Nemoki sevi. Ir protams šajā laikā ļoti riskanti ko mainīt, bet tomēr sava veselība ir jāliek pirmajā vietā. Un ja paliksi bez nekā, noteikti tuvie cilvēki Tev palīdzēs savilkt galus vismaz uz kādu laiciņu.

Kas skaitās laba alga? Priekš manis normāla alga ( ne baigi laba, vnk normāla) ir vismaz 1500 eiro neto mēnesī. Vai sieviete, strādājot fizisku darbu, var tādu saņemt?
03.05.2021 14:28 |
 
Reitings 4759
Reģ: 22.10.2020
Ja atmiņa neviļ, tad Redrose dzīvo ārzemēs. Un salīdzināt LV algas ar Anglijas, Norvēģijas, utt. valstīm īsti nebūs pareizi. Latvijā ar smaga darba pienākumiem lielu algu nenopelnīs, var kūdras sezonā celmus lasīt, bet tas ir ļoti fiziski grūts darbs, +/- maksā labi.
03.05.2021 14:46 |
 
Reitings 940
Reģ: 06.01.2021
Derisa @ 03.05.2021 14:28

Kas skaitās laba alga? Priekš manis normāla alga ( ne baigi laba, vnk normāla) ir vismaz 1500 eiro neto mēnesī. Vai sieviete, strādājot fizisku darbu, var tādu saņemt?

CoolDzipsy pareizi teica, strādāju ārzemēs. Šeit par fizisko, smago darbu arī saņemu labi, Latvijā tomēr lielākoties cilvēks īsti novērtēts netiek.
Priekš manīm laba alga ir min.2000€ un uz augšu, kas priekš kāda cita nebūs varbūt nekas super daudz, bet priekš manīm ir pilnīgi ideāli .
03.05.2021 15:09 |
 
Reitings 4759
Reģ: 22.10.2020
Redrose @ 03.05.2021 15:09

CoolDzipsy pareizi teica, strādāju ārzemēs. Šeit par fizisko, smago darbu arī saņemu labi, Latvijā tomēr lielākoties cilvēks īsti novērtēts netiek.
Priekš manīm laba alga ir min.2000€ un uz augšu, kas priekš kāda cita nebūs varbūt nekas super daudz, bet priekš manīm ir pilnīgi ideāli .

Kāds tev un tavam draugam plāns? Strādāt tur, iekrāt kapitālu un braukt atpakaļ uz Latviju? Vai paliksiet tur pavisam?
03.05.2021 15:21 |
 
Reitings 940
Reģ: 06.01.2021
C00L Dzipsy @ 03.05.2021 15:21

Kāds tev un tavam draugam plāns? Strādāt tur, iekrāt kapitālu un braukt atpakaļ uz Latviju? Vai paliksiet tur pavisam?

Tuvākajos gados neplānojam atgriezties . Vispirms vēlamies iegādāties īpašumu Latvijā un tad tikai sāksim domāt par dzīvi Lv. Redzēs kā viss iekārtosies, jo draugs gan ir ļoti skeptiski noskaņots par atgriešanos.
03.05.2021 15:47 |
 
10 gadiPatīk
Reitings 3681
Reģ: 31.10.2010
arbu, kas patīk, kurā apmierina alga, darba uzdevumi, kolēģi, vieta, darba laiks, grafiks

Man liekas, ka nebūs viegli atrast darbu, kurā sakristu visi šie faktori. Jebkuram darbam ir garoza - kaut kas, kas nepatīk. Vienīgais jautājums - vai to, kas nepatīk, var pieciest, vai arī nepatīk tik lielā mērā, ka pats darbs nav vajadzīgs.
Es esmu dabiski ļoti slinks cilvēks un darbs, kas man patiktu, neeksistē. Ja man nevajadzētu naudu, es nevienu dienu nestrādātu. Bet, tā kā rēķini jāmaksā un kaut kas jāēd, strādāju darbu, pie kā pa gadiem esmu pieradusi. Ar algu lepoties nevaru, bet man ar to pietiek, kā arī nekad neesmu piederējusi pie cilvēkiem, kas raujas nopelnīt visu pasaules naudu.
03.05.2021 15:48 |
 
Patīk
Reitings 726
Reģ: 17.01.2021
Izlasīju visu, bet manu uzmanību piesaistīja konkrēti viena teksta daļa, tāpēc uzrakstīšu savu komentāru par to.
Ar otru cilvēku pa prom došanās līniju galīgi nesaskan, tāpēc cenšos savākties un mierināt sevi, ka šeitpat nav tik slikti, bet sirdī jūtu, ka labi arī nav, visu mūžu mani nav pametusi sajūta, ka esmu radusies nepareizajā vietā, ja tā vispār drīkst teikt.

Mīļā meitene, lūdzu, nekad neļauj kādai citai personai sevi atturēt no sapņu piepildīšanas. Izklausīšos riebīga, bet čaļi nāk un iet, bet dzīve ir tikai viena un var pienākt brīdis, kad rūgti nožēlosi, ka necenties piepildīt savus sapņus. Var paiet laiks, šis cilvēks var aiziet no tavas dzīves, bet kas notiks ar tevi? Vai tās attiecības būs bijušas tā vērtas, lai to dēļ atturētu sevi no sapņu piepildīšanas?
Es vienmēr biju tieši tāda pati kā tu un ātri vien sapratu, ka esmu dzimusi nepareizajā vietā, jo Latvijā vienmēr jutos kā iebraucējs. Manī nekad nav bijušas patriotiskas jūtas, mani vienmēr depresijā ir iedzinuši Latvijas drūmie laikapstākļi, pelēkās, drūmās ēkas, drūmie, bieži vien negatīvi noskaņotie cilvēki. Mans sapnis vienmēr bija dzīvot kaut kur pie okeāna, vietā, kur cauru gadu spīd saule, vietā, kur apkārt staigā smaidīgi, pozitīvi noskaņoti cilvēki. Ko es izdarīju? Sakrāmēju koferi un devos ceļā. Un varu teikt, ka tas bija labākais manas dzīves lēmums, jo, ja kādā vietā nejūties labi, nekas nav tā vērts, lai paliktu. Ja sirdī jūti, ka negribi palikt un ka vēlies dzīvot savādāk, nevajag palikt tikai tāpēc, ka otrs negrib doties prom vai ka "šeit jau nav tik slikti". Ieklausies savā sirdī un pieņem pareizo lēmumu. Dzīve ir tikai viena un tā ir sasodīti īsa. Atceries to.
Lai izdodas!
03.05.2021 17:13 |
 
Reitings 335
Reģ: 29.07.2020
ja stresoju arī es pati, tas uz manu organismu atstāj dziļas pēdas, ar kurām cīnīties ir grūti un kas man jau ir paspējis radīt, šķiet, neatgriezeniskas sekas.

Jāizvērtē, cik lielas ir veselības problēmas. Ja katru otro dienu jūties slikti dēļ darba, ciet veselības problēmas, tad protams , ka ilgtermiņā nav vērts strādāt, jo uz zālēm, ārstiem iznāks iztērēt daļu algas. Beigās vēl iedzīvosies veselības problēmās, kuras nevarēsi apkarot īstermiņā.
kad pat aizejot uz wc man ir jāatskaitas, jo ja ne, tad dabūšu klausīties, kur esmu bijusi, kāpēc nepasaku. Neciešu, ka pat savu vienīgo maltīti man ir jāuzspēj apēst cik vien ātri varu un tai pat laikā pēc sekundes mani var pasaukt atpakaļ, jo saradušies daudz cilvēki.

Ja pat dažas minūtes nevar mierīgi paēst pusdienas un rausta , sauc , tad es nebrīnos, ja nervi sabeigti.
Vispār liekas nesaprotami tie uzņēmumi, kur uz wc nevar aiziet bez pateikšanas. Tas ir necilvēcīgi.
Es kolēģus vispār netraucēju pusdienas pārtraukumā, ja nav nekas ļoti steidzams. Mūsdienās daudzi jau pat nesteidzamas darba lietas mēģina uzreiz risināt, teikt un neskatās pusdienas pātraukums ir vai nav. Pat tādas, kuras var izdarīt ,risināt vairāku dienu laikā.
Tev ir divi varianti. Viens iet tagad prom, beigt visas mocības uzreiz. Otrs mēģināt izturēt 1gadu, lai saņemtu bezdarbnieka pabalstu. Izvērtē savu situāciju ar naudu. Vai vari beztermiņa laiku sēdēt mājās bez naudas? Vai ir kas atbalsta? Vai Tava veselība, psihe izturēs tos atlikušos mēnešus?
Jārēķinas covid laikā ar ilgu nākamā darba meklēšanu.
Meklē nākamo darbu bez klientiem.
03.05.2021 18:06 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!