Darbs, mocības?

 
Reģ. 28.04.2021
Vēlos parunāt par darba tēmu, man šovakar ir ūber sakāpušas sajūtas un gribu šeit parunājoties novelt savu akmeni no sirds, tāpēc lūgums nerakstīt pārmetumus, jo tas ir vismazākais, ko gribētos dzirdēt.
Nu jau kā mēnesis pagājis un saprotu, ka vai nu drīz aiziešu no savas darba vietas vai ieslīgšu dziļā bēdu ielejā, ja tur palikšu. Darbs ir tiešā veidā saistīts ar cilvēkiem. 'Nesezonālajos' mēnešos nebija par ko sūdzēties, tagad kā nāk siltais laiks, paliek ļoti neizturami, katru dienu pēdējā mēneša laikā dodos ar sakostiem zobiem, nepatiku un nevēlēšanos (strādāju tur mazāk kā gadu). Miegs palicis slikts, jo negribot visas emocijas, stresu un sliktās sajūtas pēc darba atnesu mājās un nespēju aizmigt stundām, daudz murgoju. Es šo situāciju varētu klāstīt ļooti gari, bet centīšos pēc iespējas kodolīgāk, bet zinu, ka tāpat nesanāks.
Kāpēc ir radusies lielā nepatika?, jo parādoties cilvēku daudzumam, arī darba apjoms ir 5x lielāks (tas vēl sīkums), bet pateicoties šim pirmajam faktam, esmu sapratusi, ka man ļoti nepatīk stresaina darba vide, kur naudu/ēdienu/atbildes u.c kolēģi pasniedz tik ātri, itkā pie ķermeņa būtu taimeris, kuram tikšķētu pēdējās sekundes, viss notiek kiš miš. Cerams noraksturoju saprotami, ko ar to domāju. Es neciešu stresu, jo ja stresoju arī es pati, tas uz manu organismu atstāj dziļas pēdas, ar kurām cīnīties ir grūti un kas man jau ir paspējis radīt, šķiet, neatgriezeniskas sekas. Neciešu cilvēku slikto atgriezenisko enerģiju, kas tieši pēdējā laikā tā krīt acīs, parādoties šim lielākajam cilvēku daudzumam. Vispār liekas, kad aiziešu no šo darbu (centīšos to izdarīt pie kuru katru iespēju), tuvāko laiku ienīdīšu katru pretimnācēju un viņa skatienu. Neciešu to, ka man nav sava privātā telpa, kad pat aizejot uz wc man ir jāatskaitas, jo ja ne, tad dabūšu klausīties, kur esmu bijusi, kāpēc nepasaku. Neciešu, ka pat savu vienīgo maltīti man ir jāuzspēj apēst cik vien ātri varu un tai pat laikā pēc sekundes mani var pasaukt atpakaļ, jo saradušies daudz cilvēki. Nu katrā ziņā absolūti nekāda privātuma. Visbeidzot, man no sirds nepatīk, kad darbā ir iekšējās aprunāšanās (zinu, tas ir neizbēgami), (mēs tur neesam milzīgs kolektīvs, +/- viens desmits) bet jau vairākas reizes ir bijušas nepatīkamas situācijas, kuras liekas ļoti cūciskas un tas vnk nodzen jebkādu vēlmi censties. Darbā esmu centīga, viskārtīgākā no visiem kolēģiem, pilnīgi visu un jebko, ko daru, daru ar tīru sirdsapziņu un labām domām, bet neesmu izcila, esmu nedaudz aizmāršīga, reizēm arī aizmirstulīte etc, bet tas viss manos uzskatos ir normāli, jo katrai ir savi mīnusi, šie ir manējie. Kā arī, omu pazemina tas, ka galīgi tur nejūtos novērtēta, visu laiku tiek doti mājieni par to, ka nav labi. Sāku saprast, ka tur pie vainas varētu būt mana atšķirīgā domāšana, skats un vispārīgi uzskati, kuri man tādi bijuši visu mūžu, taču nonākot šeit, komandas darbā (komandas darbs nav man) saprotu, ka vai nu maximāli jāpielāgojas vai arī šeit nav mana vieta. Esmu palikusi pie otro variantu jebkurā gadijumā.
Es šeit nonācu tāpēc, ka no iepriekšējās darba vietas mani atlaida covida sākšanās dēļ, jo biju vēl uz pārbaudes laika. Iepriekšējais darbs man ļoti patika, bet alga bija diezgan nožēlojama.. Šeit alga ir apmierinoša, protams, tagad kad vasara tuvojas, stundas arvien vairāk, alga lielāka. Šajā darbā nesezonā stundas bija labi ja 100, bet lieku uzsvaru uz to, ka man ar to pietika, nevienā brīdī nejutos nenormāli pārstrādājusies (kaut arī viegli nav bijis nevienu brīdi) un viss bija līmenī, arī algas ziņā, savukārt sezonā stundas gandrīz uz pusi vairāk, uzreiz sāku just, ka darbs man sāk palikt pretīgs, neeju ar prieku, vispār negribu tur atrasties, jo vienkārši par daudz. Tas tiešām ir tāds darbs, kur ja vienā brīdī sāk palikt par daudz, tad sākas kapitāla izdegšana (protams, ne tiem, kam svarīgākais ir nauda un ir gatavi rauties no vietas bez gandrīz jebkādas apstājas).
Ar šo darbu ir tā. Sākumā, protams, ļoti priecājos, ka tiku strādāt, jo meklēju darbu pus gadu, viss bija ok līdz šim laikam. Sāku just, ka vasaru šeit neizvilkšu. Uz lapiņas rakstiski sakārtoju plusus un mīnusus, gan jau rezultātu noprotiet. Vienīgais, kas mani šeit pagaidām notur ir tas, ka nostrādājot vasaru, man būs vismaz bezdarbnieki, tad arī neziņa, vai tagad aizejot, atradīšu citu, normālu darbu un kaut cik normālu samaksu, jo neesmu Rīgā.
Visā kopsavilkumā tālāk nākotnē šis darbs pavisam noteikti būs bijusi laba pieredze tam, lai saprastu, kas ir tas, kur es negribētu atrasties un darīt. Man patīk mierīga vide, kaut vai lai darbs ir ar cilvēkiem, bet tāds, kur es varu strādāt individuāli, nevis vēl kopā ar kādu, bezmazvai uz pusēm dalot darbus. Es piederu pie brīvdomātāju tipa cilvēkiem, netēmēju uz augstāko izglītību, skolā nebiju teicamniece, nekad nav bijuši nosprausti tādi mērķi, uz kuriem tiektos pāri līķiem, pa dzīvi ļauju sev plūst, ko vēlos, uz to eju bez liekas domāšanas. Mana patiesā daba ir tāda ļoti viegla, bez stresa, joku un sarkasma pilna, vienkārša. "Sapņu" dzīve man ir okeāna piepilsētiņā, kur saule ir otrās mājas, es mācu cilvēkiem sērfot, mani bērni karstā dienā pārdod saldējumu uz piemājas ieliņas un draugs savukārt dara savu darbus.
Ar otru cilvēku pa prom došanās līniju galīgi nesaskan, tāpēc cenšos savākties un mierināt sevi, ka šeitpat nav tik slikti, bet sirdī jūtu, ka labi arī nav, visu mūžu mani nav pametusi sajūta, ka esmu radusies nepareizajā vietā, ja tā vispār drīkst teikt. Esmu džunglis, manai pilnajai laimei vajag karstumu, sauli un ūdeni, cilvēku smieklus, laimīgas sejas. Mani šeit tā lēni beidz nost viss, sākot ar laikapstākļiem, pelēkajām mājām, drūmajiem cilvēkiem (par kādu esmu palikusi arī es), beidzot ar darbu, kur strādā tikai tāpēc, ka ienāk kaut cik normāla nauda.
Cik daudzi Jūsuprāt, un no Jums, strādā darbu, kas patīk, kurā apmierina alga, darba uzdevumi, kolēģi, vieta, darba laiks, grafiks utt? Pieņemu, ka lielāka daļa šeit strādā papīra darbu, datora darbu, mediķi u.c? Ir kāds, kurš strādā vietā, kas ir saistīta ar kautko ekstrēmu vai vienkārši kautko sportisku? Piemēram, sporta kompleksi, veikpari, ziemā kalni?
Es gribu ticēt, ka šajā forumā arī ir kāds, kurš būtu līdzīgā situācijā kā es, tādās kā dzīves krustcelēs, kur nevari savākties un tāpēc gribas pazust uz kādu laiku prom no visiem un visa.
Teikšu arī vēlreiz, lūdzu, ja nav nekā sakarīga ko pateikt, un gribas tikai iepirst ar savu negatīvo komentāru, tad nu neraksti vispār neko, jo pati apzinos, cik šis viss var izklausīties samaisīti un varbūt pat kādā brīdī pretstatā ar nākamo teikumu, bet rakstīju to, ko domāju un kā nu domāju, tā domāju. Tāpat jau nebija viegli tā izklāties uz paplātes ar savu sāpi, zinot cik daudzi lasīs un katram par to būs savas domas.
Kā arī šādi rakstot jau patiesībā baigi grūti, jo ir tik daudz dažādu nianšu, lai saprastu katru gadijumu līdz galam, bet to visu ir neiespējami izklāstīt un varbūt arī nevajag.
Paldies par uzklausīšanu!
01.05.2021 02:11 | Saite
 
Reģ. 01.05.2021
Pēc tava rakstīta, cik noprotu ,esi strādājusi DUS? Diezgan sakrīt ar manam sajūtam, kad sāku strādāt.
01.05.2021 10:17 | Saite
 
Reģ. 22.07.2014
Darbs ar cilvēkiem nekad nav bijis no vieglākajiem, taču piesakoties tu jau aptuveni saproti uz ko ej, ne tā?
Tavā vietā meklētu, ko citu un paralēli turpinātu piestrādāt tur, kur esi tagad, jo aiziet vari jebkurā gadījumā. :)
Veiksmi!
01.05.2021 09:08 | Saite
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties, lai pievienotu atbildi!
Emojis are from "Twemoji" by Twitter - Graphics are licensed under CC-BY 4.0 Open Source.