Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Nespēju sevi kontrolēt

 
Reitings 315
Reģ: 14.08.2020
Labvakar!
Manā nesenajā pagātnē ir bijuši vairāki gandrīz pēc kārtas sekojuši nelabvēlīgi notikumi - tuva cilvēka nāve, šķiršanās, veselības problēmas uc. Nevēlos ieslīgt detaļās, bet bija tāda kā melnā strīpa dzīvē, bija ļoti smagi, taču es cīnījos. Mēģināju par sevi rūpēties, stabilizēt savu stāvokli, lietoju arī nomierinošus medikamentus. Neviiens pat nenojauta, bet tas bija mans dzīves lielākais lūzuma punkts.
Pēc kāda laika kļuva vieglāk. Šķita, ka esmu tikusi pāri. Turpināju par sevi rūpēties.
Taču tagad es vairs sevi nepazīstu.... it kā tagad nekas slikts nav noticis, varbūt pagātnes notikumi ir iespaidojuši mentālo veselību, nezinu... varbūt maldīgi domāju, ka tiku pāri lūzuma punktam... bet es vairs totāli nevaru saņemties neko darīt.
Man šķiet, ka visi no manis novēršas un esmu traucēklis.... es redzu, ka savu labāko draugu apgrūtinu ar savu vēlmi katru vakaru parunāties, es redzu, ka viņam nav laika, viņam dzīve kūp, bet es gribu runāties, gribu uzmanību, piedzīvojumus.. viņs to nesaka, bet pēc attieksmes var nojaust, ka esmu par daudz uzbācīga
Man nekad nav bijuši universitātē parādi. Tagad ir 2 nerakstīti kontroldarbi, neiesniegti mājas darbi, turpina birt virsū jaunie darbi, studiju darba termiņš spiež, viss veļas uz galvas, bet es nevaru saņemties un to visu izdarīt. Manas atzīmes ir pasliktinājušās. Motivācija kaut ko darīt ir 0.
Es esmu kļuvusi naidīga(nez, tāds vārds ir?), mani vairs neiepriecina draugu panākumi, es esmu viegli aizkaitināma, allaž uzvilkusies. Mēdzu sabļaut uz kādu bez iemesla, jo nekontrolēju sevi. Mnai arī uzvelk citu panākumi, citu izdošanās - es redzu, ka kādam kaut kas sanāk un sāku šaustīt sevi, ka man nesanāk..
Esmu pieņēmusies svarā(neesmu resna klimpa, be tomēr svars nācis klāt un es nejūtos komfortabli), riju visus sūdus, jo nav vairs ticības sev. Esmu mēginājusi izslēgt šo un to no ēdienkartes, dzīvot veselīgi utml, taču vienmēr noraujos...
Reizēm man uznāk vēlme nodarīt sev fiziskas sāpes, ciešanas. Esmu skrējusi līdz totālam spēku izsīkumam, kad kājas vairs neklausa, esmu speciāli negulējusi veselu nakti, lait tad būtu notrullinātas emocijas, ''transa stāvoklis'' , nogurums... izklausās slimi, bet sāpes, ciešanas man palīdz nedomāt par to, kāda es biju un par ko esmu pāŗvērtusies
Lūdzu, nerakstiet ietiekumus - saņemies, maini domāšanu, viss ir tavā galvā un tādā garā, jo to visu es esmu mēģinājusi, bet visu laiku kritiens atpakaļ...
Es patiešām nezinu kā man savest savu dzīvi kārtībā, kā atgūt dzīvesprieku, iepatikties sev no jauna, izpidlīt universitātes darbus utml, ja katru reizi, kad es sāku rīkoties mani pārņem sliktas domas, kuras es nekontrolēju.. iekšējs nemiers utml
20.04.2021 21:25 |
 
Reitings 171
Reģ: 12.06.2020
RedBull @ 20.04.2021 21:25
Labvakar!
Manā nesenajā pagātnē ir bijuši vairāki gandrīz pēc kārtas sekojuši nelabvēlīgi notikumi - tuva cilvēka nāve, šķiršanās, veselības problēmas uc. Nevēlos ieslīgt detaļās, bet bija tāda kā melnā strīpa dzīvē, bija ļoti smagi, taču es cīnījos. Mēģināju par sevi rūpēties, stabilizēt savu stāvokli, lietoju arī nomierinošus medikamentus. Neviiens pat nenojauta, bet tas bija mans dzīves lielākais lūzuma punkts.
Pēc kāda laika kļuva vieglāk. Šķita, ka esmu tikusi pāri. Turpināju par sevi rūpēties.
Taču tagad es vairs sevi nepazīstu.... it kā tagad nekas slikts nav noticis, varbūt pagātnes notikumi ir iespaidojuši mentālo veselību, nezinu... varbūt maldīgi domāju, ka tiku pāri lūzuma punktam... bet es vairs totāli nevaru saņemties neko darīt.
Man šķiet, ka visi no manis novēršas un esmu traucēklis.... es redzu, ka savu labāko draugu apgrūtinu ar savu vēlmi katru vakaru parunāties, es redzu, ka viņam nav laika, viņam dzīve kūp, bet es gribu runāties, gribu uzmanību, piedzīvojumus.. viņs to nesaka, bet pēc attieksmes var nojaust, ka esmu par daudz uzbācīga
Man nekad nav bijuši universitātē parādi. Tagad ir 2 nerakstīti kontroldarbi, neiesniegti mājas darbi, turpina birt virsū jaunie darbi, studiju darba termiņš spiež, viss veļas uz galvas, bet es nevaru saņemties un to visu izdarīt. Manas atzīmes ir pasliktinājušās. Motivācija kaut ko darīt ir 0.
Es esmu kļuvusi naidīga(nez, tāds vārds ir?), mani vairs neiepriecina draugu panākumi, es esmu viegli aizkaitināma, allaž uzvilkusies. Mēdzu sabļaut uz kādu bez iemesla, jo nekontrolēju sevi. Mnai arī uzvelk citu panākumi, citu izdošanās - es redzu, ka kādam kaut kas sanāk un sāku šaustīt sevi, ka man nesanāk..
Esmu pieņēmusies svarā(neesmu resna klimpa, be tomēr svars nācis klāt un es nejūtos komfortabli), riju visus sūdus, jo nav vairs ticības sev. Esmu mēginājusi izslēgt šo un to no ēdienkartes, dzīvot veselīgi utml, taču vienmēr noraujos...
Reizēm man uznāk vēlme nodarīt sev fiziskas sāpes, ciešanas. Esmu skrējusi līdz totālam spēku izsīkumam, kad kājas vairs neklausa, esmu speciāli negulējusi veselu nakti, lait tad būtu notrullinātas emocijas, ''transa stāvoklis'' , nogurums... izklausās slimi, bet sāpes, ciešanas man palīdz nedomāt par to, kāda es biju un par ko esmu pāŗvērtusies
Lūdzu, nerakstiet ietiekumus - saņemies, maini domāšanu, viss ir tavā galvā un tādā garā, jo to visu es esmu mēģinājusi, bet visu laiku kritiens atpakaļ...
Es patiešām nezinu kā man savest savu dzīvi kārtībā, kā atgūt dzīvesprieku, iepatikties sev no jauna, izpidlīt universitātes darbus utml, ja katru reizi, kad es sāku rīkoties mani pārņem sliktas domas, kuras es nekontrolēju.. iekšējs nemiers utml

kārtīgs un kaislīgs sekss varētu palīdzēt 😁
Vispar tavā vietā meklētu psihoterapeitu. Nepieciešams darbs ar speciālistu
20.04.2021 22:34 |
 
Reitings 6823
Reģ: 16.02.2021
Meklē speciālistu, tieši tā. Paralēli, lai nepaliec ar akadēmisko parādu kalnu, izvēlies vienu atbalsta personu, kurai atskaitīties, abi sataisat rīcības grafiku, cik h mācies utt. Bet nepārspīlē, nevel virsū visu uzreiz. Nebūs tā, ka nu tik sāksi mācīties, gleznot, iet pastaigās, laicīgi gulēt, sportot, utt. Nav jāmaina uzreiz domāšana. Pamaini ikdienu mazliet, ievies vienu mazu lietu katru dienu, pat ja dari ar nepatiku, galvenais dari, ja zini, ka tas ir kaut kas vērtīgs un sakarīgs. Aizej uz randiņu, būs iemesls savākties. Tikai nestāsti puisim šo depresīvo stāsti, esi uz to vakaru femme fatale, priecīga un ar sevi apmierināta.
20.04.2021 23:24 |
 
Reitings 4759
Reģ: 22.10.2020
Izklausās pēc seksa trūkuma organismā. Labs sekss vienmēr uzlabo garstāvokli un dzīves kvalitāti kopumā.
21.04.2021 07:56 |
 
Reitings 2
Reģ: 21.04.2021
Man šķiet, ka ja tā melnā strīpa ir salīdzinoši nesen - pusgads vai kaut kas tāds, tad tas varētu būt normāli, jo tā ir tāda normāla pēc-depresija šādā brīdī. Pēc aptuveni pusotra gada vai diviem vajadzētu visam daudzmaz normalizēties, jo laiks tomēr dara savu, kaut kā padzēš tos sāpīgos notikumus no atmiņas, padara tos blāvākus, cilvēks kaut kā organiski notrulinās pret to, atsāk dzīvot. Un varbūt censties šajā grūtajā laikā pārāk sev nedarīt pāri.
Psihoterapiju nevajag, un to seksu, ko te daži "ļoti iejūtīgi" iesaka, citreiz vai pēc tam, kā sanāk.
21.04.2021 12:26 |
 
10 gadi
Reitings 3987
Reģ: 02.02.2011
Tas nav saistīts drīzāk ar covid ierobežoto dzīvi? Daudziem šobrīd sociāls panīkums, kad zūd motivācija, dzīves garša utt.
22.04.2021 01:52 |
 
Reitings 66
Reģ: 18.02.2021
Jā, melnās strīpas ir tādas, ka paiet diezgan ilgs laiks, lai atgūtos no šiem notikumiem.
Arī man savulaik tā bija, izšķīros ar draugu, kurā biju ļoti iemīlējusies, pārvācos uz valsti, kurā negribēju atrasties, un uz veselu gadu burtiski "pazudu" un pilnībā biju cits cilvēks.
Tomēr, nācās saņemties, konsultējos ar speciālistiem, izaugsmes treneriem un psihologiem, un ar laiku sāku ņemt lietas savās rokās.
Pabeidzu skolu, atradu jaunu darbu, jaunus hobijus un burtiski apgriezu dzīvi kājām gaisā. Neteikšu, ka tas bija viegli, bet tas bija ārkārtīgi nozīmīgi saprast to, ka tas, kā TU izvēlies reaģēt uz šiem notikumiem pusgadu pēc tam, ir atkarīgs no tevis pašas. Tas, kas noticis, jau ir noticis un to izmainīt nevar. Taču to, ko Tu izvēlies darīt šobrīd ar savu dzīvi, ir tieši šodienas lēmums un tam nav jātiek ietekmētam no pagātnes notikumiem.
Novēlu tev veiksmi un izturību.
22.04.2021 17:34 |
 
10 gadi
Reitings 5180
Reģ: 29.01.2009
Izklausās pēc depresijas. Iesaku vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa - psihiatrs vai psihoterapeits. Tas palīdzēs sevi nedaudz sakārtot un attiecīgi spēsi nostāties atpakaļ normālās sliedēs.
22.04.2021 18:09 |
 
Reitings 324
Reģ: 25.01.2021
To sauc par slinkumu. Sorry, tad mums visiem ir depresija. Bieži neko negribas darīt, noēsties un slinkot-cilvēks pēc dabas ir slinks, nevajag palaisties un būs ok. Vieglāk domāt, ka ir depresija, nevis, ka vienkārši ir besis un slinkums.
22.04.2021 18:15 |
 
Reitings 58
Reģ: 18.03.2015
Jā, piekrītu par psihoterapeitu, viņš uzklausīs un izveidos reāli darāmu plānu, kā tikt ar sevi galā.
22.04.2021 18:19 |
 
Reitings 1073
Reģ: 23.10.2019
@RedBull
Pati jau uzrakstīji, ka nezini kā savest kārtībā, bet pa lielam gan jau ka zini, ka kārtība to arī nozīmē. Labs miegs pareizās stundās, veselīgs uzturs 90%, kustīgs dzīvesveids, skaidrs prāts, jo tas tā ir, ka jo vairāk mēģināsi apdullināties, jo sliktāk jutīsies.
Dzīvē notiek dažādi negaidīti pagriezieni,jo visu laiku nevar būt vienādi...
22.04.2021 19:20 |
 
Reitings 315
Reģ: 14.08.2020
Derisa @ 22.04.2021 18:15
To sauc par slinkumu. Sorry, tad mums visiem ir depresija. Bieži neko negribas darīt, noēsties un slinkot-cilvēks pēc dabas ir slinks, nevajag palaisties un būs ok. Vieglāk domāt, ka ir depresija, nevis, ka vienkārši ir besis un slinkums.

Negribas būt uzbrūkošai, bet nē, tas nav slinkums.
Piespiest sevi ir viens, ja cilvēks ir mentāli stabils/vesels. Ja gandriz katru dienu ir iekšējs nemiers, trauksmes sajūta un depresīvas domas, raudiens nāk bez iemesla, tad nav diez ko viegli izdomāt - hop, šodien es sāku normālu dzīvi. Beidzu slinkot un daru.
Agrak pirms trakajiem notikumiem daudz darīju un biju dzīvespriecīgā
22.04.2021 22:48 |
 
Reitings 315
Reģ: 14.08.2020
switched on @ 22.04.2021 01:52
Tas nav saistīts drīzāk ar covid ierobežoto dzīvi? Daudziem šobrīd sociāls panīkums, kad zūd motivācija, dzīves garša utt.

Iespējams arī tas + graujošu notikumi pusgada nesenā pagatne. Tas viss rada bezcerību un lielu nospiestību
22.04.2021 22:49 |
 
Reitings 1073
Reģ: 23.10.2019
Kaut kas jau ir runāts:https://forums.dieviete.lv/forums/topic/220784-trauksmes-sajuta/?sort=DESC&pnr=2
https://forums.dieviete.lv/forums/topic/220945-draugam-depresija/
Tuvu cilvēku zaudēšana, protams, ir trieciens, taču jāsaprot, ka tā pārdzīvošana ir vairāk kā sevis žēlošana, jo šobrīd to cilvēku nav un viņiem arī nav nekādu sāpju vai pàrdzīvojumu. Dzīve turpinās un tā var notikt tiksi šeit un tagad, nevis pagātnē vai nākotnē.
22.04.2021 23:41 |
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties vai autorizēties, lai pievienotu atbildi!