Miaa @ 26.01.2021 23:30
Ak, kā šim piekrītu! Ir manā dzīvē cilvēks, kuru reiz ļoti mīlēju, taču gadi pagāja un, lai arī pret šo cilvēku vienmēr lološu siltas jūtas, tas dzīves posms ir palicis pagātnē, savukārt šis cilvēks 10 gadu garumā turpina periodiski uzrasties manā dzīvē, atgādināt par sevi un teikt, ka atliktu man tikai uzrakstīt un viņš būtu klāt. Kāda draudzene man reiz vaicāja: "Kādēļ neesat kopā, ja reiz jūtas ir gan viņam, gan tev?" Ilgi domāju un sapratu, ka tas, kas starp mums reiz bija, bija divu tīņu aizraušanās vienam ar otru. Tas bija skaists laiks. Taču ne man, ne viņam nav ne jausmas, kāda būtu mūsu dzīve ikdienā, ja mēs būtu kopā tagad - kā divi pieauguši cilvēki, ne tīņi, kas bijām toreiz. Ikdienā ar visām problēmām, ar muļķīgiem strīdiem par to, kurš šodien mazgās traukus vai brauks iepirkties, ikdienā ar visu tās rutīnu, trūkumu ieraudzīšanu viens otrā, mazu, bet kaitinošu paradumu atklāšanu viens otrā. Šim cilvēkam esmu palikusi kā skaista atmiņa par reiz kopā pavadīto laiku. Es dzīvoju viņa fantāzijās, tāpat kā viņš vienmēr dzīvos manās. Es vienmēr mazliet pasapņošu no sērijas "kā būtu, ja būtu...", taču beigu beigās tik un tā izvēlēšos dzīvot ar šīm skaistajām atmiņām sirdī, nekā pazudināt visu kopīgas nākotnes, kura var arī neizdoties, vārdā. Ir mīlas stāsti, kuriem jāpaliek tikai atmiņās un pusaudžu gados sarakstītās dienasgrāmatās.
Ne tikai tavā dzīvē ir tāds cilvēks. Katram no mums ir bijis, ir un būs tāds aizliegtais auglis, pret kuru lolojam siltas jūtas, simpātijas, azartu, adrenalīnu, kaisli un fantāzijas.
Parasti tas ir kāds tuvs draugs, kolēģis, kaimiņš, draugu draugs. Ar prātu saproti, ka nevajag, bet ķermeņa "ķīmija" smadzenēs izraisa savas reakcijas - vēlmi iegūt aizliegto augli.
Šādas situācijas labāk atstāt savai dienasgrāmatai iztērējot tinti un dažas papīra lapas.
Pastāstīšu stāstu.. Dzīvoja reiz meitene un puisis.. Dzīvoja bēdu nezinādami, pamatskola, vidusskola, augstskola.. Te puisis augstskolā ieskatījās savā kursa biedrenē, pirmie skūpsti, glāsti, mīlestība. Abi sāka savu karjeru, paņēma bankā kredītu, uzcēla māju, nopirka mašīnas, kopīgas ballītes ar pamatskolas meiteni.. Dzīve plauka, auga un spīdēja. Pamatskolas meitenei bija sava dzīve, savas attiecības, savas mīlestības, bet turpināja pavadīt laiku ar pamatskolas puisi un viņa jauno augstskolas mīlestību. Ritēja gadi, gadi padsmiti, puisis ar kursabiedreni izšķīrās, dalīja mantu, māju, suņus, kaķus.. Meitene palika ne tur, ne šur, nezināja kura pusē nostāties.. Bet starp puisi un meiteni vienmēr bija spriedze, ķermeņa ķīmija, humors, abpusēja patika, zvani, sarunas, sarunas naktī, kad kursa biedrene gulēja saldu miegu blakus istabā.. Bija pagājuši trīs gadi kopš puisis ar augstskolas mīlestību bija šķirti, bet meitene ar puisi turpināja sarunas, tikšanās.. Stulbi abpusēji joki, sarunas par nākotni.. Līdz nonāca līdz liktenīgajai naktij, kad beidzot pamatskolas meitene un pamatskolas puisis, jau esot trīsdesmit septiņus gadus veci, abi šķirti, vienojās iemalkot šampanieti un padevās savam pirmajam skūpstam divdesmit gadu laikā. Neesam mazi bērni, lai nesaprastu līdz kam šim skūpsts noveda. Pamostoties no rīta bija klusums, klusums sāpošs. Klusums tāds, kurš sāp sirdsdziļāk nekā salauzts pirksts.. un viss.. PUNKTS. Tā arī beidzās pamatskolas meitenes un puiša stāsts.. Ko šī meitene šobrīd vēlas? Lai šīs pamatskolas iedomas, vīzijas, sapņi, fantāzijas būtu tā arī palikušas tikai sarunas līmenī un nekas vairāk, jo dzīvē ir iestājies tukšums, caurums, kuru ne ar ko nevar aizpildīt.. ir palikušas tikai neārstējamas sāpes ar kurām būs jādzīvo savu atlikušo dzīvi..
Ko es ar to gribu teikt, ir mīlestības stāsti, kuriem nav lemts piepildīties un nemaz nevajag, jo tie var sagraut divu lielisku cilvēku savstarpējās attiecības.. reizēm vienkārši tev to nevajag...
