Sākšu ar to, ka apbrīnoju sievietes, kuras 23 gados spēj laist pasaulē bērnus un paspēt iegūt pieredzi dažādās darba jomās... Tas ir WOW!
Mani šobrīd māc līdzīgas sajūtas, taču tā visa apakšā ir bailes kļūdīties, nepietiekama motivācija, pieredze, taču pats galvenais noteikti ir neizlēmība (nezinu, kas ir tas, ko es patiesi vēlos darīt). Darba vakances manā mazpilsētā nav diez ko daudz, tādēļ liela daļa jauniešu šeit sāk attīstīt savu biznesu - ir kam izdodas, ir kuriem diemžēl nepaveicas. Ja es vēlētos ar ko tādu nodarboties, pirms tam mēģinātu pastrādāt, iepraktizēties, izmēģināt spēkus jau līdzīgā sfērā (protams, jāpārlasa cītīgi darba līgums - varbūt Tu nemaz, piemēram, gadu pēc darba attiecību beigšanas, nevarēsi veidot savu uzņēmumu līdzīgā sfērā) tā teikt, lai "piešautos", daudz ko iemācītos un galvenais, saprastu, vai tas tiešām ir tas, ko vēlos darīt, lai vēlāk nav velti zemē izgrūzts laiks un līdzekļi. Nesaki nē žurnālistikai - pamēģini ievietot internetā kādu rakstu, pavēro, cilvēkiem interesē vai tomēr nē, uzraksti vēl kādu, ja process Tev nesagādā prieku, tiešām met ar roku. Ir jānosprauž vismaz minimālas ievirzes - vēlos visu dienu pavadīt birojā pie datora vai skriet, darboties, izpausties citādi, tad pēti tālāk. Laikam vienkārši jāseko iekšējām sajūtām, taču piekritīšu, ka mēs ne vienmēr darām to, kas mums patīk, īpaši darba sakarā.
17
