Noteikumi ir noteikumi.
Fakts, ka viņi ir pašnodarbinātie (vai dajebkas cits) un nav sociālās garantijas neiztur kritiku. Pirmkārt, pats cilvēks šādu statusu ir izvēlējies, rēķinoties, kādas ir sekas konkrētos gadījumos. Arī man ir piedāvāts slēgt visādus līgumus, kur varu iztikt nemaksājot nodokļus, bet ir jāizvērtē pašam. Pie tam liela daļa, šo skaistumkopšanas speciālistu, visu ieliek kabatā. Tāpēc bļaut par to, ka nav pabalstu- f* u, visi tā gribētu. Bet ir jārēķinās, ka situācijā, kad vajadzēs valsts atbalstu, tas nebūs.
Otrkārt, manikīri.. Ok, diezgan dīvains aizliegums pret frizieriem. Tajā pašā laikā, kad sākās pirmie aizliegumi, biju salonā, kad manikīre strādā masāk, bet klients sēž bez. Klients, kas slims, pavisam easy var nodot covid manikīrei..
Tajā pašā laikā kosmetologi- nu nevar to darīt un nodrošināt, ka viss notiek pēc visiem standartiem.
Kopumā- jā, es arī laikam tomēr būtu tā stukača. Vienādi noteikumi visiem.
Vai arī ir otrs veids: visas tās, kas bļauj, ka covid nav (Gobzemietes), vai vajag skropstiņas pielikt, jo savādāk nevar dzīvot un jūsu tiesības tiek ierobežotas-- OK, droši, esat gatavas parakstīties, ka gadījumā, ja jums būs covid, vai jūsu mājsaimniecības cilvēkie, tad jūs atsakaties no vietas slimnīcā un mākslīgās elpināšanas? Ja tā, - go ahead.
Jo sanāk absurdi, ir ierobežojumi, lai ierobežotu, bet tos neievērojam. Kad saslimstam, tad bļaujam, ka neārstē..
Pie tam, tas, kas mani uztrauc- ja šīs bļāvējas nokļūs slimnīcā un nokļūs mana mamma, tad situācijā, kad kapacitātes trūks, pirmo, ko ārstēs, būs šīs bļāvējas..
Tā ka visi ierobežojumi un sodi, manuprāt ir atbilstoši. Un tas, ka tie netiek ievēroti (un lasot šiet, diezgan pamatīgi), novedīs vien pie tā, ka ierobežojumi būs vēl lielāki.
Un par šo gan man ir skumji.. kādā sabiedrībā mēs dzīvojam. Man, es, mans...