Sveikas!
Biju attiecībās 3 gadus, bet nu esam paņēmuši pauzi. Tā ilgst jau mēnesi, taču es vēl neesmu tikusi tam pāri. Viņš ir pieaudzis vīrietis, mums ir 11 gadu starpība. Ir raksturu nesaderība, iespējams, lielās gadu starpības dēļ. Katrs dzīvojam dažādās pilsētās. Parasti nedēļas nogalēs viņš brauca pie manis uz Rīgu. Ir grūti, taču kopā arī nav labi, jo bieži strīdamies. Laika gaitā ir izveidojies pieradums vienam pie otra. No viņa puses nav vispār nekādu zvanu vai īsziņu, taču es zvanu un rakstu. Iekāpu vilcienā un aizbraucu uz viņa pilsētu. Satikāmies un atkal sākām skaidrot attiecības. Viņš saka, ka caur telefonu attiecības nav pārrāvis, ja to darīs, tad aci pret aci. It kā vēl joprojām esam kopā. Kāpēc vajag dot otram veltas cerības? Pēc mēneša vai diviem, pasakot: "Piedod, man ir labi vienam". Es tā vairs nevaru. Manuprāt, labāk to ir izbeigt, nevis vilkt garumā. Viņš tiešām ir tik gļēvs, ka nevar tam visam pielikt punktu? Skaidras atbildes nav. Viņš saka, ka uzspiežu savu un, ja gribu, varu to darīt. Man ir sajūta, lai arī ko es darītu, censtos sevī mainīt lietas, kas otram nepatīk, viņš tik un tā beigās paliks pie sava. Viņš saka, lai dzīvoju sev un lieku viņu mierā. Es domāju par viņu, ir grūti novērst domas. Tā bija mana pirmā mīlestība, un es nevēlos viņu pazaudēt. Viņš sauc mani mīļvārdiņos, taču tajā pašā laikā: "Beidz lauzt galvu un atslābsti, beidz uzbāzties un tiksimies pēc mēneša. Vai kā draugi, vai kā mīļotie cilvēki, es nezinu". Ko man darīt? Varbūt tiešām beidzot jāsāk ieklausīties apkārtējos cilvēkos, kuri saka, ka viņa dēļ nav vērts pārdzīvot un jādzīvo tālāk?
9
