Domāju, ka var būt arī lāsts vai, kā pats esi norādījis - enerģijas bloks. Citreiz šķiet, ka kāds no manas mātes sūda lāstiem arī aizgājis kosmosā, jo nevienu brīdi dzīvē neesmu jutusies laimīga, bet tas tā.
Bet vispār - ja tu bieži, pirms ko dari, domā, ka viss būs labi, tad ļoti iespējams, tas vienkārši ir Mērfija likums. Nopietnu izvēļu situācijās es cenšos domāt ļoti neitrāli, rīkoties ar vēsu piesardzību, nevis "ak, es ļoti gribu, lai piepildās, lūdzu, lūdzu, gan jau viss būs lieliski!" utt., jo tas automātiski to tavu vēlmi sadedzina. Tu vienkārši pārdedz savās ekspektācijās. Ir ļoti grūti iemācīties šādos brīžos saglabāt vēsu prātu un tik ļoti necerēt, vienkārši saglabāt stoisku pašpaļāvību, ko tu pat sevī īsti nemanifestē, kur nu vēl uz āru. Ja grūti balansēt to atturību, tad var pat drīzāk ar tādu vieglumu nodomāt - "nu, diez vai man tur kas sanāks", tad bieži arī sanāk, piepildās, bet, ja tomēr nesanāk, vismaz pašam nav tik grūti, mokoties pārdomās "bet kā tad tā, es taču tāā cerēju un te nu bija..".
Tāpat, ja kaut kas labs notiek - ne par velti saka, ka daudz nevajag smieties, tad drīz būs jāraud - tā patiesībā ir liela gudrība, jo bieži patiešām pēc tam notiek kaut kas nelāgs. Tāda sajūtu / labā notikuma pārdedzināšana. Dažreiz man vispār liekas, ka kosmoss mums grib ieaudzināt mērenību. Man ar to ir ļoti grūti, jo esmu emocionāla un remdenību vispār neatzīstu.
Nu, nezinu, vai būšu tev ar šo palīdzējusi, bet katrā ziņā savu viedokli izteicu. :) Varbūt centies dažkārt drusku pasmieties pats par sevi, man ienāca prātā viena varoņa apzīmējums A.Čehova lugā "Ķiršu dārzs" - двадцать два несчастья - nelaime nelaimes galā.
Bet no sirds vēlu, lai pa reizei uzsmaida arī kāds gaišuma, viegluma un veiksmes stariņš!
2
