Es domāju, kas tev ir noticis, ko a, ne tur esi iebraukusi, sava sirdī pavisam valda tukšums, ka asins durts rozes ēršķis, tev asins lāse sirdī, pēdējā, kā mīlas pile iet par tevi, cauri visai tevi, kā siega pārsla tavos matos, iet cauri vēja bužināniem matiem, tavas dzīves ceļos, pāri sarkanbaltajām rozēm ar ērkšķu sirdīm, kā zonas dzeļoņdrātīm, tur kur nav pasaules, tur kur ir asinis lāses, un tavas saules staru pilnu siltumut, tavās acis mirdz, kā baltums no kaifa, tavās asins asinīs, tev kā tev pašai, uz šīs passules, kā sirds sarauta, vienā asins lāsē, tā tavs rožu ceļš, pilns ar sapņiem un cerībām, tev ir nākotne, kā sārts rozes zieds, zied iet pāri mums, kā ziedu nokaisīts klints gals, bez sākuma, un beigām tas aiziet tukšunā, kā tava melnā sirds, un mūsu dzeloņdrāžu apvīts asins laukums, kā tavas vēnas, pilnas ar asins lāsēm, zem klints, un virs tās tikai sniega pārslas, un pāris sniega pārslast, kā tevi toreiz mīlēju tā mīlu tevi ari tagad, sapluldinām mūsu asins lāses vienā, kā vienota mīlas sirds zonā, tikai sniega pārslas, kā saules stāri maigs vējsh maigi pāri tevīm...
31
