Esmu diezgan lielā strupceļā šobrīd. Esmu attiecībās ar vīrieti kādus +/- 3 mēnešus un šo visu laiku esam gandrīz katru dienu kopā, esmu iepazinusies arī ar viņa vecākiem. Kopā nedzīvojam.
Man ir 23, viņam 24 gadi. Viņš jau ir daļu man liekas no mūsu kaut kādas nākotnes izplānojis.
Viņa plāns ir šāds - dzīvojam lielpilsētā, viņš grib pārvākties uz mazpilsētu, jo tur ir viņa ģimene,draugi, būs darbs kur pelnīs par 500 eiro vairāk, dzīvokļa izmaksas arī mazākas nekā lielpilsētā + viņam ir privātmāja, kur otrais stāvs ir atdalīts no pārējās mājas, kur ir iespējams arī dzivot.
Es šobrīd studēju, īsti nezinu, kad pabeigšu skolu dēļ šī brīža situācijas un nekas par eksāmeniem nav zināms. Es nestrādāju, man ir neliels savs bizness un šobrīd man ar to dzīvošanai pietiek.
Parvācoties es neko nezaudēju, jo savā profesijā darbu varu dabūt arī mazpilsētā vai ir padomā bizness, bet tas nenotiks tik ātri. Mazpilsēta atrodas 40 minūšu braucienā. Jebkurās brīvdienas varu arī braukt pie saviem vecākiem.
Viņa ģimenes modelis ir tāds, ka viņš ir tas galvenais. Ka visa finansiālā puse ir uz viņa pleciem, dzīvokļa izmaksas + pārtika + manas lietas (šo variantu kategoriski esmu noraidījusi)
Man šads modelis apmierina, ka viņš vēlas par visu rūpēties, bet uzskatu, ka man arī ir jāstrādā, kaut vai savām lietām kas man ir vajadzīgs. Un es neesmu tāda egoiste, kura liktu viņam visu pavilkt vienam, ja es varētu mierīgi viņam ieskaidrot, ka varētu kaut kādu daļu algas tērēt priekš mājām un pārtikai.
Mana vislielākā problēma ir šobrīd, kas man liek tā apstāties pie nāktones plānošanas ir viņa kredīts. Bija attiecības 3 gadus, draudzene nestrādāja viņš viņu uzturēja pilnībā (apģērbs, 2iphone, pārtika). Tāpēc šobrīd ir parādos, es vēl nelienu iekšā un nezinu cik tas ir, bet lēnām viņš ir atkopies un maksā visu + vecāki palīdz.
Mani drizāk uztrauc ne jau tā nauda, jo es zinu, ka viņam būs lielāka alga un viņš visu varēs pavilkt tie ir apmēram 1500 eiro mazpilsētā. Es ļoti gribu, lai viņš ir brīvs no iepriekšējām saistībām pirms sāk veidot kaut ko nopietnu ar mani, bet es nezinu kā lai viņam to pasaku, jo viņš to uzreiz sapratīs tā, ka es uzskatu, ka nav nākotnes mums kopā.
Es pēc rakstura esmu diezgan apdomīga un ar naudu māku dzīvot, esmu taupīga vai ja vajag naudu atradīšu kur to dabūt. Es zinu, ka es kļūšu daudz ātrāk pastāvīgāka un uz kājām nostāšos atrāk nekā viņš, jo man ir līdzekļi šobrīd tam + būs izglītība, varēšu atrast darbu.
Tāpēc ļoti uztraucos par to, vai mums ir kopā nākotne dēļ tā, ka viņam šobrīd ir lielas problēmas? īsti nesaprotu vai viņš tiešām ar savām problēmām tiks galā un neiebrauks vēl lielākos sūdos.
Ja pārvākšos un uzsāksim kopdzīvi tad tas notiks ap augustu vai septembri (es tā esmu izlēmusi no savas puses), viņš atkal pirmais brauks tur , jo kārtos mājvietas lietas un darba tas būs ap jūniju/jūliju.
Varbūt es pārāk ātri par šādām lietām uztraucos un man kaut kas nav kārtībā?
606
