Kā zināt, ka jāšķirās

Tas par iepriekšējiem komentāriem, mans stāsts nav par vardarbību attiecībās.

Tendresse. Zinu un saprotu kā tu jūties. Es zinu un esmu sapņojusi par to kāds viņš būs kad izaugsim, es ticu kad meitiņa kad izaugs aizies sava dzīvē sāksies atkal mūsu laiks , kas bija kad mums bija bezrūpība skolā, nesteidzīgas dienas, laiks divatā. Taču patreiz dzīves smagā patiesība viņu tā ir iedragājusi. Varbūt nespēju viņu tā atbalstīt. Cenšos motivēt. Es strādāju, brīvaja laikā cenšos padarīt sev tīkamas lietas , pagleznot palasīt protams ka ir arī mazā. Es viņu redzu kā ideālu tēvu, īstaja darba sfērā kas ir ienesīga un pašu apmierina, tā ka viņš prot atrast citas intereses nevis datoru, tikai. Es ticu ka būs labāk bet taij paša laikā nē. Jo arī dusmās saka ka vairs neizturēs, un man iesitīs, pedēja reize bija nupat sesdienas vakarā sēzot ar draugiem, kad pavisam nevainīgi smejoties teicu , ka ir bijis puisis kurš par laipnu apkalpošanu atnesa rozi, un es tak viņam to esmu stāstījusi.
Jā protams, lielāka mana ķermeņa un sirds daļa saka ka vēlos ar viņu pavadīt visu savu laiku. Pirmais jau dēļ tā kad mums ir kopīgs bērns. Otrais, bail no šķiršanas jo neviens ģimenē nav sķīries. Trešais, ir tomēr tik daudz jauku un skaistu atmiņu no 16gadu vecuma.
Es arī biju pārsteigta kad daudžām meitenenēm diezgan vienādas situācijas. Es ceru ka mums pašam būs spēka pieņemt īstos risinājumus. Ieteikt jau visu ko varam, kamēr pašas nēesam tāda situācijā nesaprotam. Protams visu laiku par sīkumiem kasīties negribas, cilvēki diemžel nemainās, mainīties solīja ilgi un dikti un jau vairākas reizes .

Šeit uzdotie jautājumi šķiet pārsteidzoši - vai ir jēga šķirties, ja nākošais būs tāds pats... Savu vīrieti izvēlaties jūs pašas - tātad tā ir pozīcija dzīvē, ko spējat kontrolēt. Nevajag baidīties un turpināt sevi mocīt. Ir iespējams būt cieņpilnās attiecībās, kur konfliktsituācijas tiek risinātas diskusiju veidā, bez paaugstinātiem toņiem un kur nu vēl fiziskas agresijas.
Ieteikums - ja ilgu laiku ir šaubas par to šķirties vai ne, varbūt aprunāties ar speciālistu, kas ļautu saskatīt neveselīgu attiecību iezīmes un pieņemt lēmumu.

Antwoord- ja nu gadījumā vēlies , labprāt izlasītu PM

Manas iepriekšējās attiecības (ja tās vispār var nosaukt par attiecībām) bija līdzīgas šeit aprakstītajām.
Viss sākās skaisti, bija sajūta, ka ir īstais. Bet pēc kāda laika sāka apsaukāt mani, ņirgāšanās, tad parādījās nelielas agresijas pazīmes-pagrūšana, uzšaušana pa dibenu. Un es kā muļķe to visu pieļāvu. Viņš bieži uzrīkoja strīdus ne par ko (piem., ka pasūtīto picu atveda aukstu, jo es taču pasūtīju, es vainīga),tad strīdu karstumos viņš mēdza iesist pļauku un braukt mājās (mēs nedzīvojām kopā). Es protams viņam lūdzos, lai turpinam tikties, viņam sagādāja baudu mana krišana ceļos(to viņš man pat teica, ja tu gribi lai es atgriežos krīti ceļos). Tā šis murgs ilga 2,5 gadus. Šajā periodā tiku gan žņaugta, gan sista ar siksnu. Bet vienmēr attaisnoju visus pāridarījumus, viņš man to bija iegalvojis, ka pie visa es esmu vainīga.
Pēdējā pusgada laikā sapratu, ka es negribu tā turpināt, sāku paralēli iet uz randiņiem. Protams pašapziņa bija ļoti zema. Tad es iepazinos ar savu šī brīža draugu un uzreiz sapratu, ka jāšķirās no tirāna. Kad satiku viņu pēdējo reizi, protams bija strīds un viņš pateica-Viss šķiramies. Es pateicu-Labi. Viņš protams cerēja, ka es skriešu pakaļ un lūgšos, bet tas nenotika, jo es biju samīlējusies citā :) Pats pēc kāda mēneša rakstīja un prasīja vai tad vairāk netiksimies, ka esot noilgojies, bet es noignorēju.
Šāda veida attiecības man ir bijušas tikai vienreiz. Tagad esmu sev svēti apsolījusi uzreiz laisties prom, ja sāk kait las tāds atkārtoties.
Tagadējais draugs pa šiem 4 gadiem ne reizi neko tādu nav atļāvies izdarīt, jūtos mīlēta, sargāta un cienīta. Strīdu mums ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi, jo abi esam mierīgi cilvēki. Es vienreiz viņam izstāstīju par iepriekšējo pieredzi, viņš bija šokā un saprata, kāpēc es sākumā raustījos no katras viņa kustības, jo bija instinkts, ka man sitīs.

vienkarsinav - man ir skumji lasīt tavu stāstu, bet prieks, ka Tev dzīve tevi ielika pareizajā vietā, lai tiktu laukā no šīs briesmīgās situācijas. Mana situācija nav ne uz pusi tik traka kā tavējā, un lielāko daļu strīdu tomēr uztaisu es pati (jeb iesāku), tas tikai aiziet par tālu ļoti bieži. Bet man galīgi nekas nav noticis no visa tā , ko aprakstīji, un ļoti lielas dusmas ir par to , ka sievietēm tas ir jāpiedzīvo.
Es pat reāli esmu šokā, ka man vīrieša MĀSAS, kas arī ir sievietes, var atļauties ieteikt, ka , ja es esot viņu "izaicinājusi" , tad viss, ko viņš pēc tam darīs , būs mana vaina un man pašai par to būs jāatbild. Nu tādas dusmas, kas tas par sviestu?? Gribās to novēlēt tām pašām sievietēm, jo kā sieviete var ko tādu pateikt??

Es pat reāli esmu šokā, ka man vīrieša MĀSAS, kas arī ir sievietes, var atļauties ieteikt, ka , ja es esot viņu "izaicinājusi" , tad viss, ko viņš pēc tam darīs , būs mana vaina un man pašai par to būs jāatbild. Nu tādas dusmas, kas tas par sviestu?? Gribās to novēlēt tām pašām sievietēm, jo kā sieviete var ko tādu pateikt
Es par to vairs nebrīnos, jo ir tāda jocīga, kompleksaina (?) sieviešu kategorija, kas jebkurā vietā attaisnos vīrieti, bet par visu vainos sievieti. Turklāt mo iepriekš rakstītā skaidrs, ka tavs vīrietis ir manipulators, un tu pati nekad līdz galam nezināsi, kādā gaismā viņš tevi ir izcēlis savu radu priekšā.

Herz - problēma tāda , ka viņš visiem izceļ , ka esmu drausmīgākā manipulatore jau kopš paša sākuma. Un nabags bija tik iemīlējies , ka viņš to pat neesot pamanījis........ :@

Piedod, ka tā saku, bet tādā uzvedībā ir kaut kas bābisks. Mana vīramāte tāpat uzvedas - bet viņa ir pensionāre pie 70. Tādiem cilvēkiem ir izteikta nepieciešamība pēc pažēlošanas un upura lomas - no sērijas, es jau pats neko, apstākļi sakrita, tie citi utt. Diez vai tas mainīsies un visticamāk paliks tikai trakāk. Es pati ko tādu nevarētu izturēt, bet, ja domāsi par attiecību turpināšanu, tad audzē biezāku ādu, jo šāds cilvēks vienmēr parūpēsies, ka kādam būs viedoklis par tevi un jūsu ğimenes dzīvi.

Tendersee. Hahhaaa, manējais arī saka. Ka esmu visu laiku neapmierināta. Pateicu savai mammai, mamma teica ka es esmu tāda bijusi visu laiku, un viņš to redzēja no paša sākuma.
Pats puisis gan paša sākumā bija savādāks un tad pamainījās uz slikto pusi.

Kad man sevis top ļoti žēl. Tad parasti man jau ir nolaidušās ķepiņas. "ko es daru ar savu dzīvi?", "tagad tā vienmēr būs...?" "es taču neesmu laimīga, ko es ākstos" - tādi jautājumi parādās un top sevis ļoti žēl. Tad es šķiros.