Kā zināt, ka jāšķirās

Deshka - paldies par Tavu pieredzi! Bet kas bija par tiem iemesliem, ka tu tik ilgi domāji par šķiršanos Tavās pirmajās attiecībās?
Un kas bija tās galvenās grūtības, kādēļ tu ar savu esošo vīru vairākas reizes šķīries?

Un kopš esi ar savu vīru, tāda doma tā arī nekad nav ienākusi prātā?

Ir bijuši lielāki strīdi, kuru laikā es emociju iepaidā domāju ka nē, šis ir par traku, un iedomājos par šķiršanos, bet tā, ka pastāvīgi tā domāju, tad nē, nav bijis. Un tās domas, kas rodas strīdu karstumā, īpaši nopietni neņemu, parasti ir tā, ka beigās visu izrunājam un saprotu, ka mums vēl ir ceļš ejams, lai pielāgotos viens otram, bet es no viņa vienmēr esmu jutusi to vēlmi darīt visu tā labā un tas man nozīmē visvairāk.
Katrs cilvēks noteikti domās atšķirīgi kaut kādās sfērās, un tajā brīdī vissvarīgākā ir vēlēšanās pieņemt otru un pašam darīt tā, lai otram būtu vieglāk pieņemt arī mūs pašu, tad visu var atrisināt. Cerēt atrast ideālo partneri ir naivi, bet darbs ar sevi un abu darbs ar attiecībām noteikti ir iespējams. Pats svarīgākais ir būt ar kādu kādu, kurš vēlas to pašu.

Un tās domas, kas rodas strīdu karstumā, īpaši nopietni neņemu, parasti ir tā, ka beigās visu izrunājam un saprotu, ka mums vēl ir ceļš ejams, lai pielāgotos viens otram, bet es no viņa vienmēr esmu jutusi to vēlmi darīt visu tā labā un tas man nozīmē visvairāk.

++
Jā, strīdu karstumā var viskaut ko sadomāties un pēc tam nožēlot par savām stulbajām domām.
Mums ar vīru jau sestais gads aizgāja un vēl aizvien ir kur augt un viens otram “pieslīpēties”.Tāpēc nevajag pārdzīvot, ja pēc gada vai pat divu gadu kopā būšanas ir strīdi un domsarpības. Neviens nav ideāls. Galvenā attiecību pamatatslēga ir komunikācija un otra sadzirdēšana. Just, tā mēs varam daudz ko, bet darbi vienalga parāda vairāk. (Manas pārdomas vispārīgi par tēmu :) )

Esmu dzirdejusi teicienu: "Maksla nav izskirties, bet gan kopa nodzivot". Un galigi sim nepiekritu. Tieshi otradi- maksla ir izskirties. Nebaidities. Ja mana mamma butu izskirusies, tad varbut joprojam butu te. Vinas atrunas bija- nebija kur iet, un berni mazi (masa ar brali). Es gan nevelku paraleles, bet lasot komentarus mazliet aizdomajos kaa dzive butu vinai izversusies, ja vina butu sanemusies un aizgajusi no mana teeva.

Izlasīju visus jūsu stāstus. Tik daudz kas pazīstams.
Pašai grūti to atzīt, bet skiet, ka muļļāju un cenšos ko glābt jau pāris gadus. Droši vien kopš tā brīža, kad viņš mani krāpa, bet es to noriju. Raudāju balsī dušā, pēc kāda laika to izrunājām, es piedevu, secinājām ka vainīgi kaut kādā mērā abi un dzīvojām tālāk. Jāsaka gan, ka vairāk nav krāpis. Kopš tā brīža man šķita, ja varu tikt pāri kam tādam, tad varēšu tikt galā ar jebko. Nekas nevar būt tāds, kas izšķirs.
Es šobrīd jūtos droši, viņš finansiāli vienmēr ir atbalstījis mani. Neesmu nekāda goldiggere, bet piekritīsiet, ka tas ir svarīgi. Bet ir tik daudz lietu, kas man liek justies slikti. Šorīt viņš pamodās pirmais, es 2 stundas vēlāk. Kad piecēlos, uzreiz gāju viņam vārīt teeju, viņš ienak virtuvē un sāk nepatīkamā tonī pārmest, ka ir jau 11, bet galdā vēl nekā nav. Kā arī, ir par vēlu gatavot brokastis, ēdīs krekerus un cerams pusdienas būs. Vēlāk gājām uz veikalu, viņš nesa iepirkumu maisu. Gāju pa priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, nevarēju atslēgu ielikt uzreiz, viņš atstāja maisu pie durvīm, iegāja pats iekšā un teica, ja es bremzēju lai nesu tālāk pati.
Es zinu, ka izklausās pēc sīkuma, vaine? Bet šādas situācijas mani beidz nost ikdienā. Sajūta, ka cieņas vispār nav.

Meralle @ 02.05.2020 01:03

Izlasīju visus jūsu stāstus. Tik daudz kas pazīstams.
Pašai grūti to atzīt, bet skiet, ka muļļāju un cenšos ko glābt jau pāris gadus. Droši vien kopš tā brīža, kad viņš mani krāpa, bet es to noriju. Raudāju balsī dušā, pēc kāda laika to izrunājām, es piedevu, secinājām ka vainīgi kaut kādā mērā abi un dzīvojām tālāk. Jāsaka gan, ka vairāk nav krāpis. Kopš tā brīža man šķita, ja varu tikt pāri kam tādam, tad varēšu tikt galā ar jebko. Nekas nevar būt tāds, kas izšķirs.
Es šobrīd jūtos droši, viņš finansiāli vienmēr ir atbalstījis mani. Neesmu nekāda goldiggere, bet piekritīsiet, ka tas ir svarīgi. Bet ir tik daudz lietu, kas man liek justies slikti. Šorīt viņš pamodās pirmais, es 2 stundas vēlāk. Kad piecēlos, uzreiz gāju viņam vārīt teeju, viņš ienak virtuvē un sāk nepatīkamā tonī pārmest, ka ir jau 11, bet galdā vēl nekā nav. Kā arī, ir par vēlu gatavot brokastis, ēdīs krekerus un cerams pusdienas būs. Vēlāk gājām uz veikalu, viņš nesa iepirkumu maisu. Gāju pa priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, nevarēju atslēgu ielikt uzreiz, viņš atstāja maisu pie durvīm, iegāja pats iekšā un teica, ja es bremzēju lai nesu tālāk pati.
Es zinu, ka izklausās pēc sīkuma, vaine? Bet šādas situācijas mani beidz nost ikdienā. Sajūta, ka cieņas vispār nav.

Bāc, nu ar tiem iepirkumu maisiem viņš gan izdarīja pretīgi! Es būtu šokā no kaut kā tāda.
Par brokastīm arī. Itkā pašam roku nebūtu. Varēja tevi no rīta iepriecināt ar brokastīm gultā, nevis vēl uzbraukt tev.

Lieki piebilst, ka es arī nezinu kur ir tā robeža, kad ir tiešām jāšķiras. Strīdos viņš var viegli apsaukāt, ir teicis, ka nokaitināts varētu man arī iesist, bet nekad to nav izdarījis. Ir mīļi brīži, ir milzīgs darbs ieguldīts attiecībās, ir bijuši solījumi laboties, ir bildinājums un plānotas kāzas, par kurām es šaubos. Piekritu uzreiz, bet tas viss šķiet tik dīvaini. Un vēl tas spiediens no draudzenēm, kurām sāk dzimt bērni, un es pēkšņi paliktu viena...

Bluemeg jā, bet man ir tik liela tendence pievērt acis uz tādām lietām. It kā nekas traks, pati ienest varu, nav nekas ārprātīgi smags. Vienmēr šķiet, ka nejau iepirkuma maisa dēļ saraušu gadiem veidotas attiecības. Droši vien saproti par ko es runāju

Meralle @ 02.05.2020 01:10

Bluemeg jā, bet man ir tik liela tendence pievērt acis uz tādām lietām. It kā nekas traks, pati ienest varu, nav nekas ārprātīgi smags. Vienmēr šķiet, ka nejau iepirkuma maisa dēļ saraušu gadiem veidotas attiecības. Droši vien saproti par ko es runāju

Nu tas būtu tāds niecīgs iemesls, lai pārtrauktu attiecības, piekrītu.

Meralle -

Strīdos viņš var viegli apsaukāt, ir teicis, ka nokaitināts varētu man arī iesist, bet nekad to nav izdarījis.

Nu man tas liekas pietiekami liels iemesls, lai pātrauktu attiecības. Un pati, godīgi sakot, esmu līdzīgā situācijā. Man pateica, ka nezinot līdz kurienei varētu iet nokaitinājumā... ir lauztas lietas un priekšmeti. Tas man bija pirmais modinātājs. Un tagad esam jau otro nedēļu uz izšķiršanās robežas un viena pēc otras lietas nāk ārā, kas mani tik ļoti pārsteidz. Raudu katru dienu, pārsvarā dēļ drausmīgas vilšanās cilvēkā. Un viņš māk uzspiest visur, kur vajag uzspiest, katru dienu citās vietās, lai tikai man liktu ciest. Es to pilnīgi vairs nevaru izturet, bet esmu ieslodzīta ar viņu pandēmijas laikā....
Es Tavu situāciju nezinu, bet to, ka vīrietis atklāti pasaka, ka varētu pielietot vardarbību, es to ļoti nopietni uztvertu. Jo tas nozīmē , ka attiecīgajā situācijā viņam nebūs nekādu principu, kas viņu atturēs.
Pie viņa stāv mūsu abu iekrājumi kāzām. Es viņam palūdzu pusi man atdot tagad, jo viņš sāka uz to manipulēt. Un viņš uz to absolūti sapsihojās un visas savas ģimenes priekšā mani pataisīja par tādu, kas tikai naudu gribot. Viņa mamma pasaka: es vispār brīnos , cilvēks, kas tevi it kā mīlēja, tagad Tev naudu prasa... lieki piebilst, ka pateica , ka atdos tjipa pēdējā dienā, kad ies prom.....
Es tiešām vairs nevaru izturēt to drausmīgo psiholoģisko spiedienu un man nebija ne jausmas, ka cilvēks, ko tā mīlēju reiz man šo visu nodarīs un pateiks. Un teiks atklātiem vārdiem, kā mani ienīst.
Secinājums: ļoti jāuzmanās, sievietes!!! Mūsdienās nevar ticēt nevienam.

Es domāju, ka protams, ka cilvēkam sāp viņa ne sasniegtais mērķis par domu mani apprecēt un viņš tagad atriebjas man uz pilnu klapi. Man jau acis sāp no raudāšanas.. es savā dzīvē tādu nežēlību neesmu piedzīvojusi.

Tendresse Ja pareizi saprotu - tu vēl domā, vai šķirties vai nē? Šāda atklāta manipulācija un tevis pazemošana ģimenes priekšā ir kaut kas grūti aptverams. No otras puses, es pilnīgi saprotu, ka, iespējams, pati mēģini sevi apmānīt par to visu, kas notiek. Tik daudz ieguldīts attiecībās un tādā garā....
Man šķiet, ka labi tevi saprotu. Mes kāzām krājām tā, ka viņš no savas algas krāja un es tajā brīdī vienkārši mazliet vairāk nosedzu ikdienas tēriņus. Nezinu, kas būtu, ja tagad šķirtos.. Pieņemu, ka līdzīgs scenārijs kā tev.
Ja viņš ir pateicies tiešā tekstā ka tevi ienīst, piedod, bet ko tu vēl gaidi? Tu plāno ķerties klāt attiecību labošanai? Viņš pats vispār gribētu šķirties, ka tu par to nerunātu? Jautāju, jo mans vīrietis nesaprot, kur ir problēma. Viņš saka, "ja tu visu izdarītu kā es saku, neuzdotu liekus jautājumus, tad viss būtu ok". Problēmas radot es. Es paprasu, vai ēdīs vakariņas laikā, kad viņš spēlē spēli, kas rezultātā var izvērsties par pārmetumu jūru, ka man trūkst smadzenes, uzdodu stulbus jautājumus, un viņš pie tā neapstājas. Bieži vien turpina pārmest vēl par visādām lietām un rodas tāda sajūta, ka gaida, kad es neizturesu. Sākšu raudāt vai dusmoties.
Īstenībā pat negribas sīki problēmas rakstīt publiski, tikai vēlos nodot, ka ļoti, ļoti saprotu tevi..

Problēmas radot es. Es paprasu, vai ēdīs vakariņas laikā, kad viņš spēlē spēli, kas rezultātā var izvērsties par pārmetumu jūru, ka man trūkst smadzenes

Man bija līdzīgi. Kamēr viņš kaut ko darīja teica lai uzvaru cīsiņus. Okey Uzvāriju un teicu lai ēd tagad citādāk būs auksti. Protams, neēda uzreiz... sāka ēst tad teica ka esmu tik stulba ka nemāku cīsiņus vārīt. Vai tad viņam viss man jāmāca utt. Daudz bija tādu situāciju...
Un jā viņš strīdos arī teica, ka varētu man iesist. Pienāca diena, kad arī iesita un izturējās vardarbīgi (raustīja, grūda, spieda pie gultas lai es nekur nevaru aiziet) . Protams, pēc tam atvainojās un uzvedās kā pasaules svētais... Pēc 5 mēnešiem izšķīros.

kiskismau pat nepatīkamas skudriņas pārskrēja pāri lasot..tik šausmīgi, ka fiziska iespaidošana jāpiedzīvo...es kaut kā dzīvoju ticībā, ka no viņa puses tie ir tikai vārdi dusmu iespaidā..

tendresse
par iekrājumiem kāzām- tev nešķiet, ka viņš tev to naudu varētu neatdot? ja kāzu nebūs, kāpēc nevar atdot uzreiz? ar kādu pamatojumu viņš tev neatdod tavu naudu?

Turpinu lasīt, iedziļināties un līdzpārdzīvot.

Šorīt viņš pamodās pirmais, es 2 stundas vēlāk. Kad piecēlos, uzreiz gāju viņam vārīt teeju, viņš ienak virtuvē un sāk nepatīkamā tonī pārmest, ka ir jau 11, bet galdā vēl nekā nav. Kā arī, ir par vēlu gatavot brokastis, ēdīs krekerus un cerams pusdienas būs. Vēlāk gājām uz veikalu, viņš nesa iepirkumu maisu. Gāju pa priekšu, lai atslēgtu ārdurvis, nevarēju atslēgu ielikt uzreiz, viņš atstāja maisu pie durvīm, iegāja pats iekšā un teica, ja es bremzēju lai nesu tālāk pati.
Es zinu, ka izklausās pēc sīkuma, vaine? Bet šādas situācijas mani beidz nost ikdienā. Sajūta, ka cieņas vispār nav.

Ja šādi notiek ikdienā, tad tā jau ir attieksme un tad tas noteikti ir iemesls, lai šķirtos, vai vismaz nopietni domātu, kāda nākotne ir iespējama jums abiem. Pati jau esi atbildējusi sev, ka nav cieņas. Gadījums ar brokastīm man tik ļoti atgādina manu bijušo - viņam tipiski bija, ka nekad nevarēja pats ielikt sev šķīvī ēdienu. Ja lūdzu kaut ko palīdzēt pie ēst gatavošanas, to vienmēr darīja ar gariem zobiem. Bet nujā.. mūsdienu vīrieši ļoti bieži ir izlaisti kā teļi. Un visstulbākais ir tas, ka laiks iet, bet kopdzīves modeļi nemainās - sieviete joprojām ir virtuvē, gatava pakalpot utt., utjpr.

Un viņš māk uzspiest visur, kur vajag uzspiest, katru dienu citās vietās, lai tikai man liktu ciest.

Vai tev ir zināmas viņa vājās vietas? Kas notiktu, ja tu sāktu arī viņu sāpināt? Centies būt stiprāka un neizrādi, ka tu ciet, ka tev sāp. Varu derēt, ka viņš no tā gūst gandarījumu, redzot tevi salauztu. Nepieļauj to.
Bet nujā, ir grūti, jo ir tik sāpīgi. Un vēl grūtāk, jo tu nekur tagad netiec, tas vispār ir ārprāts.

Meralle
Ak, nabadzite! Tev bija jāizšķiras no vina uzreiz, kā uzzināji par krāpšanu. Ja kādreiz vēlies parunat - droši raksti. Pati šobrīd diemzel esmu tādās pašās pardomas kā Tu.

Kā ir ar tādu sķiršanos, ka ar sajūtām vienmēr jūti, ka šis ir īstais, bet ļoti krasi atšķiras vīzija par nākotni? Varētu mēģināt pielāgoties, bet kāds būtu nelaimīgs tādā variantā. Esam ļoti dažādi. Šo 5 gadu laikā ir izdevies pielāgoties, bet tuvojas smagi lēmumu par nākotni un šobrīd liekas, ka pareizāk būtu šķirties, lai cik smagi nebūtu, lai kāds nepaliek nelaimīgs..

Pirmās attiecības ilga 4 gadus, pirmā mīlestība, bla,blaa. Kopā sagājām, kad man bija 16 gadi, biju jauna, nepieredzējusi. Attiecības izbeidzu es, viss tiešām bija skaisti, puisis lielisks, bet man beidzās mīlestība. Pusotru gadu pirms beigām sāku šaubīties, pus gadu pirms šķiršanas pavisam noteikti sapratu, ka neko nejūtu, bet nevarēju pateikt. Ļoti, ļoti negribēju sāpināt. Tas bija tiešām smagi, jo cilvēks neko nebija izdarījis, joprojām ir lielisks vīrietis, rūpīgs, atbalstošs, ļoti mīlošs. /uzturam kontaktus, jo palikām kā draugi/ Pateicu to arī spontāni, braucot pusdienās darba dienas vidū. Atlikusī diena bija murgs, neko neatceros no tā, cik ļoti bija jāraud. Pēc tam bija ļoti grūti, pus gadu neredzējām viens otru /ikdienā nebija pa ceļam/ un tad satikāmies pie gājēju pārejas Rīgas centrā. Ieraudzīju ielas otrā pusē, tas bija tik jocīgi. Izrunājām visu vēlreiz un palikām uz draudzīgas nots. Lēmumu nenožēloju, ļoti priecājos, ka to izdarīju, lai gan periodiski pēc tam nāca domas “varbūt nevajadzēja”. Tagad saprotu, ka tas bija pareizi, jūtas pret šo cilvēku pagaisa un neatgriezās.
Otrās attiecības, 2.gadi, izbeidzu jo bija necieņas izrādīšana. Dusmās varēja pateikt tādus murgus, ko pēc tam nožēloja, bet priecājos, ka aizmuku. Man riebjas, ja mani nenovērtē, un necienīt ir nenovērtēt manā skatījumā. Bija skaisti brīži, bet neskaistie nomāca visu. Ja cilvēks atļaujas rupji izteikties, neieklausās, kad runā, neņem vērā lūgumus, tad nav vērts. Viņš ar mani nebija kopā, lai mēs būtu laimīgi, bet lai piepildītu kaut kādas savas vajadzības, par mani vispār nedomājot. Tas ir izsāpēts, bet ilgi nebija, jo ikdienā sanāk tikties joprojām.
Tagad esmu laimīga. Kopā nepilnus 2 gadus. Grūtības ir, bet līdz šim visu esam varējuši atrisināt runājot un atbalstot/palīdzot. Sapratu, ka nepietiek tikai izrunāt, vajag arī ieklausīties. Galu galā - būt kopā ar otru nav pienākums, bet gan brīva izvēle. Un kāpēc izvēlēties mokas un sāpes.
Kā arī - ja tagad ir slikti, pavisam droši - paliks labāk. Jātiek cauri un tas ir iespējams. Turās! Tu no šī iznāksi stiprāka, gudrāka un skaistāka!

Es arī ilgu laiku nevarēju saņemties izšķirties ar savu tā laika draugu, kopā bijām ja nemaldos 2 gadus. Dzīvojām kopā viņa dzīvoklī, bija kopīgi draugi, jaukas atmiņas, bet strīdos gāja pārāk traki- lamu vārdi no viņa puses bira aumaļām, lietu plēšana notika regulāri, līdz tas nonāca arī līdz roku palaišanai. N-tās reizes biju gājusi uz darbu ar aizpampušām saraudātām acīm pēc mūsu strīdiem. Nonāca pat līdz tam, kad gāju pēc strīdiem prom no mūsu kopīgās dzīvesvietas un paliku darbā vai pie draugiem pa nakti. Piedevām viņš mani tika krāpis un tā arī nekad man nebija varējis izstāstīt taisnību. Kādu laiku viņš vēl spēlēja uz jūtām par to, ka grib mani precēt un kopīgus bērnus. Zināju, ka ar šādu vīrieti kopīgu nākotni negribēju, bet izšķirties kādu laiku nevarēju, jo kā tu saki, ir kopīga dzīve, finansiālais aspekts un sentimentālas atmiņas. Un likās, kā es tagad tā tālāk viena tikšu galā, bet iekrāju finanses, sameklēju jaunu dzīvesvietu un ar draugu palīdzību izvācos no mūsu kopīgā dzīvokļa un izbeidzu attiecības. Viņš vēl kādu laiku mani morāli mēģināja šantažēt, draudēja ar dzīvokļa atslēgu maiņu, ka es netikšu pakaļ savām atlikušajām mantām un citādām lietām, bet es uzliku pilnīgu ignore tam visam. Vienkārši neatbildēju uz viņa ziņām, izdzēsu no visiem sociālajiem tīkliem utt.
Pats trakākais, ka viņam arī bija labas attiecības ar mammu, kas zināja par visiem sava dēliņa gājieniem bet tik un tā turpināja viņu aizstāvēt. Sanāca tā, ka viņš manis dēļ izšķīrās no savas tā laika draudzenes un mūsu attiecībām punktu pielika tas, ka viņš nokrāpa mani. Uz mūsu šķiršanos viņa māte tikai atļāvās pateikt - nu re, tev tagad nāk atpakaļ viss, ko tu nodarīji viņa iepriekšējai draudzenei. Šis man likās pilnīgs absurds, viņas dēļs ir profesionāls krāpējs un roku palaidējs, bet viņa pie visa vaino mani.
Tagad uz šo skatos atpakaļ un domāju, ka jau daudz ātrāk vajadzēja šķirties, ka tikai izšķiedu savu dzīvi kopā ar cilvēku, kas nav tā vērts. Jā, sākums bija grūts ar vides maiņu un visu pārējo, bet tad dzīve palika tik skaista. Nebija morālo šantāžu, nebija visu strīdu, varēju iet un nākt kad gribu. Un pēc laika arī satiku feinu vīrieti, kas pret mani izturās ar cieņu un mīl mani.
Netērē savu dārgo laiku, ātrāk izbeigsi šīs attiecības, būs tev pašai vieglāk. Un vēlāk skatīsies uz visu šo periodu atpakaļ un domāsi līdzīgi kā es. Veiksmi!