Ja vien nebūtu bērni... Un tas ir tas, kas liek piebremzēt un apdomāt, un atlikt, un piedot....
Tam jānotiek kaut kā jūtu līmenī, ka vairs neesi saistīts ar šo cilvēku. Ja tas būs prāta lēmums, bet jūtas un sirds teiks ko citu, tas būs smagi.
Kopumā esmu sapratusi, ka jāklausa savai iekšējai balsij- ja doma par šķiršanos nepamet diez gan ilgi un neatkarīgi no tā, cik emocionāli priecīga vai bēdīga esi, tad tas ir nopietni jāapsver, bet bailes no nezināmā jā, tas ir dabiski.
Arī dusmās saka visu ko nedomā, kad es saku ko domāju apvainojas.
Tendresse @ 01.05.2020 15:55Vēl kādai viedoklis par šo situāciju var būt būtu :
Vakar pateicu viņam, ka šīs attiecības vairs nevēlos. Viņš acīmredzot sadusmojās un sāka visu stāstīt vienam no saviem draugiem. Es redzēju, kā draugs (pienāca ziņojuma notifikācija) pateica rupji, ka lai tad es "f off"... Jūtos drausmīgi nodota, bet viņam neteicu, ka redzēju. Bet vai varbūt tas ir normāli, ka cilvēks iet pie draugiem un ģimenes pēc atbalsta ? Viņš regulāri pret mani visu savu little circle pagriež pret mani.....
kādēļ Tu vēlies turpināt neveselīgas attiecības?
Bet es ieteiktu pašai uz situāciju paskatīties no malas, iedomājoties, ka tā neesi tu, bet cits cilvēks. Uzreiz vieglāk izanalizēt situāciju, kā pareizāk rīkoties. (Vismaz es tā bieži daru)
, Redz, ja tu domā par šķiršanos, tad tas jau neliecina ne par ko labu. Manas pirmās nopietnās attiecības ilga 6 gadus, pēdējos 2 es domāju par šķiršanos. 2 gadus vnk muļļājos. Man arī bija bail, domas par to, a kā es būšu viena, ko es darīšu beidza mani nost un es 2 gadus nevarēju uzdrošināties šķirties. Ar laiku cilvēks sāka kaitināt, kā viņš ģērbjās, ēd, runā, guļ, dzīvo. Mums dažādi dzīves uzskati un es zināju, ka ģimene mums nesanāks. Sapratu, ka tas nav īsti normāli. Šķiršanos neplānoju,tas sanāca spontāni, tajā dienā bija tāda dīvaina sajūta, smaguma sajūta, skumjas. Braucu no lekcijām, piezvanīju viņam spontāni un visu izstāstīju. Pati pieliku punktu, kaut kādas asaras nobira, bet kopumā bija taaaada atvieglojuma sajūta. Viņš gan bija apvainojies, nesaprata kpc tā pēkšņi viss notika. Pēc tam bija daži citi attiecību mēģinājumi, visi neveiksmīgi, tad es sastapu savu vīru, ar viņu pāris gadus bija grūti, mēs šķīrāmies un tad atkal bijām kopā un tad atkal neskaitāmas reizes šķīrāmies, bet mani nekad nepameta tā sajūta, ka mēs būsim kopā tomēr, jo es vnm esmu uzskatījusi, ka mēs ideāli viens otram deram. Šobrīd esam precējušies un gaidam bērniņu, un ar šo vīrieti nekad neienāca prātā doma, ka ea gribētu šķirties.Tendresse @ 30.04.2020 16:30Vienmēr ir licies, ka šķiršanās ir kaut kas , kas notiek pats no sevis, iemesli ir skaidri.
Izrādās, ka reālajā dzīvē tas ir daudz sarežģītāk un novilkt to līniju, kur turpināt censties un strādāt uz attiecībām un kur vienkārši padoties.
Kas Jums atvēra acis, ka jā , jāšķirās?
Un kā tikāt galā ar visām parastajām domām (nevienu labāku neatradīšu, negribas atkal ieguldīt ntos gadus, utt utt)?
Paldies par Jūsu pieredzi..
1372
