Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Kā zināt, ka jāšķirās

 
Reģ. 18.03.2011
Vienmēr ir licies, ka šķiršanās ir kaut kas , kas notiek pats no sevis, iemesli ir skaidri.
Izrādās, ka reālajā dzīvē tas ir daudz sarežģītāk un novilkt to līniju, kur turpināt censties un strādāt uz attiecībām un kur vienkārši padoties.
Kas Jums atvēra acis, ka jā , jāšķirās?
Un kā tikāt galā ar visām parastajām domām (nevienu labāku neatradīšu, negribas atkal ieguldīt ntos gadus, utt utt)?
Paldies par Jūsu pieredzi..
30.04.2020 16:30 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
es runāju par nopietnām attiecībām, kur ir bijuši nopietni nākotnes plāni (saderināšanās utt).... jo pirmajos mēnešos jau, protams, viegli izvēlēties
30.04.2020 16:33 | Saite
 
Reģ. 28.03.2020
Tagad, atskatoties (un drīz jau būs pagājis gads), liekas teju vai maģiski, bet no otras puses - zinu, ka būtu muļļājusies vēl ilgi, ja viņš nebūtu bijis iniciators. Varu būt tikai priecīga, ka biju sakrājusi pietiekami iekšējā spēka, lai nesāktu viņu lūgties. Tam ir vajadzīga liela emocionālā mobilizēšanās; manā gadījumā es 3 mēnešus pirms šķiršanās jutu, ka vairs līdz tam nav ilgi jāgaida. Bet bailes bija neizsakāmas - es būtībā zaudēju visu savu komforta zonu - mainīju pilsētu, zaudēju draugus, hobijus, jā, par izaicinājumu kļuva arī finansiālā puse (lai arī strādāju, Latvijas mērogā skatoties, nopelnot diezgan labi). Bet es visam tiku cauri un visa tā ambarāža ir viena no retajām lietām, ar ko savā dzīvē lepojos. Tas bija apstiprinājums manai kā neatkarīga cilvēka patstāvībai un drosmei.
Aiz muguras bija attiecību 6 gadi, kuros viens otram bijām daudz piedevuši un daudz kam cauri izgājuši. Mūsu gadījumā šķiršanās bija tikai loģiska, jo mums nesakrita domas par nākotni. Un nē - tur nebija un joprojām nebūtu iespējams kompromiss.
Viena no pirmajām pozitīvajām emocijām, ko izjutu tūlīt pat pēc paziņojuma, ka viss ir beidzies, jā, cauri sāpēm, asarām, bailēm, šokam, dusmām un visam citam - svaiga gaisa malks cauri visam ķermenim un dzīve, lai arī cik asiņojoša tai brīdī, bija pēkšņi ieguvusi citas, dzīvīgākas krāsas.
30.04.2020 16:56 | Saite
 
Reģ. 28.03.2020
Starp citu, jāpiebilst, ka doma, ka vairs nevienu neatradīšu utt., ir patiešām biedējoša, it sevišķi pēc tam, kad tu atrodi visforšāko, visskaistāko, potenciāli - brīnišķīgāko vīrieti Tinderī, bet satiekoties, viņš izrādās auksts kā zivs. Secinājums no tā viena brīvības mēneša, kas man bija dots - Latvijā katastrofāli trūkst normālu vīriešu. Protams, ka tas ir gaumes jautājums, tāpēc detaļās nav vērts ieslīgt. Tāpēc man arī nav latvieša pie sāniem, haha.
30.04.2020 17:06 | Saite
 
 
Reģ. 18.03.2011
Jā, Silvera, tu pareizi skaidro, ka vienā šajā dzīves jomā var būt tiiiik ļoti daudz lietas, kas sabrūk kā tāds domino laukums viens pēc otra....
Cik sen tas bija un cik ilgā laikā tiki pāri? Un vai šobrīd tad sanāk, ka esi ar kādu ārvalstu pārstāvi?
30.04.2020 17:44 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
Manā situācijā es vispār neko nesaprotu, tur tā problēma. Nokrāptu, būtu vienkārši, zinātu, ka jāpamet. Bet te tāds murgs vispār brīžiem, piemēram, viņš nevar beigt par visiem mūsu rakstīt savai ģimenei (pēc rekomforta kā saka), tad arī , kad dusmojas, vienmēr šauj pār strīpu, tad baigi nožēlo, atvainojas, un tad atkal nākamreiz viss tāpat un vēl trakāk...
Es reāli te muļļājos pa lielās loves un lielā naida fāzēm......
30.04.2020 17:48 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
*par visiem mūsu konfliktiem
tad vēl arī manipulācija iet vaļā, sagrozot lietas..
un tad no otras puses, es jau ar neesmu ideāla, un ir arī labie brīži.
30.04.2020 17:48 | Saite
 
Reģ. 28.03.2020
Cik sen tas bija un cik ilgā laikā tiki pāri? Un vai šobrīd tad sanāk, ka esi ar kādu ārvalstu pārstāvi?

Kā jau teicu, drīz būs pagājis gads kopš izšķīros. Tiku pāri ļoti ātri, jo man vienkārši nebija ne laika, ne vēlēšanās sēdēt stūrī un raudāt - man bija jādomā, kā dzīvošu. Un es neizjutu un joprojām neizjūtu ne mazāko nožēlu, ka esam izšķīrušies, mums jau sen vajadzēja, iemeslu bija gana daudz, es vienkārši biju pārāk gļēva. Esmu no tām, kurām ir ļoti grūti sāpināt otru cilvēku. Šķiroties, lielākās sāpes jutu par viņu - bija žēl, bija bail, ka neņem vēl un nepakaras.
Jā, šobrīd esmu ar ārzemnieku - mums ir attāluma attiecības, kas nepavisam nav viegli. Nav rožu dārzs, esam diezgan dažādi. Kas zina, ko nesīs nākotne. Bet es cenšos to visu uztvert kā dzīves mācību - katrās attiecībās kaut kas ir jāiemācās.
30.04.2020 17:51 | Saite
 
Reģ. 28.03.2020
Cik jūs ilgi esat kopā? Cik gadu jums abiem? Izklausās ļoti emocionāli, kā amerikāņu kalniņi - augšā, lejā, bet tas ir labāk, nekā tad, ja viss notiktu taisnā līnijā. Arī izklausās pēc tādām izaugsmes attiecībām, patiesībā.
30.04.2020 17:55 | Saite
 
Reģ. 21.12.2017
Pa dzīvi esmu tāda ļoti apdomīga un mierīga, necelšu traci, kur to nevajag, un nesperšu zemes gaisā par sīkumiem, bet izšķīros es spontāni. Man tas notika vienā dienā, atnākot mājās vispār par to nedomāju, sāku gatavot vakariņas un vārīju kartupeļus domājot par darbu, un sīkumiem, kamēr viņš ( 10 gadus ilgas attiecības - paŗis gadi precēti, kopēji īpašumi, juridiskās saistības ) ienāca virtuvē un sāka man kaut ko teikt no sērijas "tu tur ne tā kartupeļus vāri" un es vienkārši paskatījos uz viņu, noliku dakšiņu un pateicu, ka aizeju no viņa. That's it! Paņēmu somu un aizbraucu prom.
Sākotnēji bija interesantas sajūtas, jo tajā vakarā vēl pilnīgi neapjēdzu, kas notiek un ko esmu pateikusi - kādu lēmumu pieņēmusi iekšēji. Patiesībā es to neapjēdzu vēl apmēram mēnesi. Viss likās kā filmā. Gan izvākšanās, gan mantu krāmēšana, gan tie teksti no viņa, gan teksti no manis. Tagad atskatoties liekas, tik savādi uz to visu.
Fiziski, fiziski bija / ir kritiens finansiāli, bet ne nepārdzīvojams, bija grūti pašai salikt savas mēbeles, veikt remontu dzīvoklī, pašai pārvākties un īrēt vietas, pašai visu organizēt, zinot, ka otrs nav blakus, lai dotu padomu.
To vai tas bija pareizais lēmums, to rādīs laiks, bet šobrīd es jūtos daudz brīvāka un mierīgāka. Nervu stāvoklis un pašapziņa ir manāmi uzlabojusies. Ir tā apziņa, ka spēju pati visu, un ja ko nespēju apkārt ir brīnišķīgi vīrieši, kuri izpalīdz.
Par mums varu teikt, ka bija par daudz viss sačakarēts. Ir kaut kur robeža. Ar tām robežām man pašai iet švaki, jo liekas, ka spēju piedot gandrīz jebko, norakstot uz "sliktu dienu", "pati esmu vainīga", "kam negadās" utt., bet pienāk viens brīdis, kad tu saproti, ka nekas nemainīsies. Un protams, tajos 10 gados bija ekstra daudz skaistu momentu, bet ir tāds iekšējais lūzums, kad apjaut, ka labāk nebūs un ja nevari ar tādu apziņu sadzīvot, ka otrs kļūs vēl tikai neciešamāks, tad nav jēgas turpināt....
Viss grūtāk, no visa man bija palaist atmiņas. Tās skaistās un naivās, jo kad iepazināmies biju pavisam jauna un naiva ar domu, ka man būs viena lielā love pa visu dzīvi. Bet tā tas nenotiek un tad nākas sev atvērt acis un saprast, ka pienācis laiks pārtraukt būt mazohistei.
Par to, ka es atradīšu kādu citu, nešaubos. Drīzāk šaubos par to, vai tas kuru atradīšu arī vēlēsies nodzīvot ar mani līdz sirmam vecumam.
30.04.2020 18:09 | Saite
 
Reģ. 13.12.2017
Varbūt kādai precētai un ar bērniem ir viedoklis?
30.04.2020 18:21 | Saite
 
Reģ. 30.11.2019
Iepriekšējās attiecībās, kas bija 5 gadus tas notika kaut kā normāli.
Es biju iniciatore, jo sapratu, ka domas nesakrīt vispār, plāni kopā nelīmējas, protams, bija bailes, pat pašai to ierosinot, ka neatradīšu labāku, palikšu viena, bet viss iet uz priekšu.
Man tā doma atnāca kaut kā pati par sevi, ka ir pienācis gals un tā tam vienkārši jānotiek, es to jutu un nebiju laimīga ar šo cilvēku jau kādu laiku. Par spīti runāšanai un kompromisiem, nekas nemainījās no vīrieša puses un es nolēmu aiziet.
Bija lūgšanās, histērijas, asaras, puņķi, zvani, īsziņas, burtiski izsekošana, bet to izturēju, nesalūzu, un tagad katrs laimīgi ejam savu ceļu .
Otrajās attiecības, bet tad pameta mani, šķita pasaule sabrukusi, bet savācos ar domām, pieņemu un tagad liekas, ka pašai labāk pat.
Tam jānotiek kaut kā jūtu līmenī, ka vairs neesi saistīts ar šo cilvēku. Ja tas būs prāta lēmums, bet jūtas un sirds teiks ko citu, tas būs smagi.
30.04.2020 18:22 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
Cik jūs ilgi esat kopā? Cik gadu jums abiem? Izklausās ļoti emocionāli, kā amerikāņu kalniņi - augšā, lejā, bet tas ir labāk, nekā tad, ja viss notiktu taisnā līnijā. Arī izklausās pēc tādām izaugsmes attiecībām, patiesībā.

Esam kopā divus gadus un ir gājis ļoti emocionāli. Kā pa kalniņiem, kā saki.. un pēdējā laikā arvien vairāk gribas padoties. Atceļu kāzas, kas bija plānotas šovasar, ļoti smagi atlikt tās cerības, bet es absolūti nejūtos gatava to cilvēku precēt. Viņš strīdos ir gatavs mani sāpināt tik , cik vajadzēs. un tad, protams, ļoti nožēlos. (nerunāju par fizisku vardarbību). Protams, tas viss ir man atsājis lielas emocionālas sekas un kļūstu emocionāli nogurusi. Un es nejūtos tik stipra, lai spētu pieņemt kaut kādu vienu lēmumu. Es tā starp abiem muļļājos jau kādu laiku.
Kā tu domā par izaugsmes attiecībām?
30.04.2020 18:30 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
Tā sevis nekontrolēšana + atkarība no mammas/māsas mani vienkārši jau tracina. Es nevaru saprast, kā pieaudzis cilvēks, gandrīz 30 gadīgs vīrietis, var tā gribēt visu laiku mammai vai māsai rakstīt kā kaut kas. Un man pārmest, ka es nevienam nekad padomu nejautājot un ka ir normāli vecākiem cilvēkiem jautāt......
30.04.2020 18:34 | Saite
 
Reģ. 17.09.2019
Es izšķīros, jo attiecības bija tāda veida kā autorei. Strīdi, tad atkal salabšana, nemitīgā viņa mātes iesaistīšana, salabšana periodi mijās ar "lielās mīlestības" periodiem. Kopā bijām 2 gadi.
Vienkārši vienu dienu kamēr strīdējāmies caur whatsapp ziņām,un es pateicu ka man pietiek un šķiramies. Tā arī tas palika. Viņš necentās lūgties ne saukt mani atpakaļ, jo vai nu domāja ka pati atskriešu vai arī pats saprata ka tādas attiecības nebūs labas. Nezinu kurš no abiem, jo pēc tam vairāk neko nerunājam par jūtām. Tikai par to kad varu paņemt savas mantas un viss.
Otrajās attiecības kuras arī biju 2 gadi sapratu ka jāšķiras, tad kad man sāka viss kaitināt. Pat tas kā elpo. Vienkārši nesaprašanās un strīdi noveda tik tālu, ka otrs cilvēks nesagādāja prieku.
Nekad neesmu uztraukusies ka palikšu viena, jo man nekas pret to nav. Manos plānos nekad nebija liela ģimene vai bērni.
30.04.2020 18:37 | Saite
 
Reģ. 28.03.2020
Kā tu domā par izaugsmes attiecībām?

Attiecības, kurās tu izaudz, tāpat kā man - uztveru, ka tās vienkārši bija attiecības, kurās kaut kas bija jāiemācās. Un tas jau nebija kaut kas, tā bija vesela gūzma lietu un apjausmu. Smieklīgi, jo viņš šķiršanās dienā sacīja, ka no šīm attiecībām nav varējis mācīties / smelties / paņemt kā vērtību neko.
Tavs gadījums man liekas ļoti grūts. Gandrīz vai labi, ka atcēli kāzas.
Viņš strīdos ir gatavs mani sāpināt tik , cik vajadzēs.

Jā, ar šo es varu vilkt paralēles. Jāizlemj ir tev pašai, bet esi uzmanīga.
30.04.2020 18:39 | Saite
 
Reģ. 28.03.2020
Es nevaru saprast, kā pieaudzis cilvēks, gandrīz 30 gadīgs vīrietis, var tā gribēt visu laiku mammai vai māsai rakstīt kā kaut kas.

Izklausās pēc nenobrieduša vīrieša, kuram nav bijis attiecību / emociju / dzīves pieredzes. Neprot operēt ar lēmumiem, neprot risināt konfliktus u.tml.
Ja kas, esmu atvērta arī vēstuļu saziņai, negribas te visu izlikt kā uz paplātes.
30.04.2020 18:42 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
Vienkārši vienu dienu kamēr strīdējāmies caur whatsapp ziņām,un es pateicu ka man pietiek un šķiramies.

viņš mani jau kādas 10 reizes ir "pametis",,,, šodien es gan pateicu, ka es šīs attiecības vairs negribu (jau otro reizi šīs nedēļas laikā). un tagad viņš tā it kā sev dzīvokli meklē... bet nu nezinu, vai viss tā arī paliks.. Un lai arī es zinu, ka jūtos slikti, baigi sāpīgi un grūti tas ir tik un tā..
30.04.2020 18:43 | Saite
 
Reģ. 18.03.2011
Ja kas, esmu atvērta arī vēstuļu saziņai, negribas te visu izlikt kā uz paplātes.

Ok uzrakstīšu tev pm :)
30.04.2020 18:45 | Saite
 
Reģ. 04.07.2016
Esmu precēta, 2 bērni, kopā esam 20 gadus. Līdzīgi kā JaneDavis esmu mierīga, nosvērta un gatava piedot daudz ko, bet kā izrādās visam ir robežas. Savukārt vīrietis ir emocionāls haoss.. Jā, gudrs, apsviedīgs, bet arī izcils manipulators, strīdos ir vulkāna izvirdums, dusmas, pat naids, apsaukāšanās... Nu un vēl arī alkohols, kas viņu pārvērš par ļaunu, šovinistisku kretīnu. Nu un arī es sāku apsvērt domu šķirties, jo diemžēl mentālā veselība sāk klibot to sūda emociju dēļ. Mans vīrietis nav kā droša siena, kā stiprais balsts, bet uzvedas kā histērisks sievišķis, kuram ir PMS. Nekad nezini, kas atkal liks emocijām gāzties ārā...
Ja vien nebūtu bērni... Un tas ir tas, kas liek piebremzēt un apdomāt, un atlikt, un piedot....
Ja tu saki, ka atliki kāzas, tad varu droši teikt, ka šādām attiecībām nākotnes laikam īsti nav... Un, Dieva dēļ, nesāc domāt par bērniem, jo tas visu situāciju ļoti sarežģī..
Te nu būs precētās viedoklis...
30.04.2020 18:46 | Saite
 
Reģ. 17.09.2019
Un lai arī es zinu, ka jūtos slikti, baigi sāpīgi un grūti tas ir tik un tā..

Jā tas būs sāpīgi, jo tomēr tas ir laiks kas pavadīts kopā, labās atmiņas utt. Es arī raudāju tajā vakarā un dažas dienas, bet tad sapratu ka tās labās lietas neatspēko to visu nepatīkamo, tos strīdus, tas reizes kad viņš mani sāpināja tikai par spīti man.
Mans bijušais arī teica gandrīz katru nedēļu ka viņš šķirsies no manis. Bet tad es to pateicu un viņa atbilde bija - labi ja tu tā gribi. Man liekas ka viņam bija ērti kopā ar mani un bija bail pamest to ērtumu.
30.04.2020 18:48 | Saite
 
Kārtot pēc: jaunākā, vecākā
 

Pievieno savu komentāru

Nepieciešams reģistrēties, lai pievienotu atbildi!
Emojis are from "Twemoji" by Twitter - Graphics are licensed under CC-BY 4.0 Open Source.
vairāk

Aptauja

 
Vai forumā vajag ieviest iespēju labot savu ierakstu pēc tā publicēšanas?
  • Jā, 5 minūšu laikā
  • Jā, 10 minūšu laikā
  • Nē, nevajag
  • Nezinu, nav viedokļa
  • Cits
vairāk

Lietotāji online (1)