Sveiki!
Situācija ir tā samilzusi, ka neredzam iespēju kā, lai visu padara uz labo pusi un tas sāk ietekmēt drastiski arī manu psihi. Tāpēc, ceru, ka šeit esošās māmiņas, skolotājas, psihologi spēs palīdzēt un ieteikt ieteikumus.
Runa ir par manu brāli, viņam ir 11. gadi un iet 4. klasē. Sakarā ar visu Covid’a situāciju valstī ir krasi pasliktinājusies situācija ģimenē. Arī pirms tam bija nesaskaņas un problēmas ar audzināšanu, taču tad bija kā norma doties uz skolu, kur bērns neizjuta visatļautību un kaut cik spēja uzturēt mācību procesu. Tagad esot mājās brīvākā vidē, cieņas un atbildības nav nekādas. Lai saprastu kā esam līdz tam nonākuši izklāstīšu par vecākiem un bērnu.
Tēvs nepiedalās bērna audzināšanā un ir mīļākais vecāks, pērk bērnam visādus sīkumus veikalā, izdabā iegribām par nākotnes plāniem, solot kvadraciklus, riteņus u.tml. Ne reizi nav iegājis e-klasē, lai paskatītos, vai/kas ir uzdots un vai bērns vispār mācās un ir izpildījis mājasdarbus. Uzskata, ka viņa pienākums nav skolot un mācīt bērnu, jo tam esot paredzēta skola. Neatbalsta bērnu saistībā ar ārpus skolas aktivitātēm, nepavada uz mēģinājumiem, neiet uz koncertiem un sacensībām, sakot, ko viņš tur darīšot, būšot jārunā ar citiem vecākiem. Ļoti pesimistisks un kritisks cilvēks, viss ir slikti un katru dienu par kaut ko sūdzās. Nevēlas piedalīties ģimenes ekskursijās, aktivitātēs, kur nu vēl kaut ko izplānot, uz to var necerēt. Brīvajās dienās brauc uz veikalu pēc aliņa vai blašķītes un stundām ilgi braukā ar riteni, ja ir slikts laiks un atzīmēt jau ir ko gandrīz katru dienu, dzer aliņus mājās vai viskiju līdz bieži vien ir mēms. Bērna klātbūtnē apsaukā mammu un izrāda savu pesismismu, pohujismu, pārākumu.
Mammai, gadu garumā ejot šim cauri, ir nervu sabrukums, dzer stipras nervu zāles, ir veģitatīvā distonija un vizuāli krasi novecojusi. Skolo bērnu un plāno ģimenes ikdienas aktivitātes viena, kā jau noprotat. Ne Covid’a laikā strādāja maiņu grafiku līdz 22.00, tas nozīmē, ka atnākot pēc darba sāk mācības ar bērnu, pārbauda, kas uzdots, vai ir izpildīts. Ātri mēdz aizsvilties un saasināti uztver lietas, uztverot tās negatīvi, lai gan tā nav, ir emocionāli nestabila. Pacieš noniecinājumu gan no bērna, gan civilvīra. Katru dienu man zvana un raud un runā muļķības par to kā mēs tikšot galā ar bērnu, kad viņas nebūs.
Bērns neizjūt nekādu atbildību pret mācībām vai kādiem citiem uzdotiem mājas darbiem. Ātri aizsvilstas, nav koncetrēšanās spēju, izrunājās, sūta visu trīs mājas tālāk, fiziski iespaido mammu, grūsta, nāk virsū ar kokiem, krēsliem, ir sācis raudāt, kad es viņu mierinu. Draud ar izrēķināšanos. Neklausās vai nesaprot, ko viņam skaidro vai māca, nedēļu mācīju perimetra un laukuma aprēķinu un nekā, nesaprot, kas ir darbības vārds. Lai vai cik skaidro, ka jālasa uzdevumu noteikumi, nedara to, raksta pilnīgas muļķības, dzejo, nespēj norakstīt 4 ciparus no grāmatas, divus noraksta pareizi un otrus divus izdomā!! E-klasē pildot uzdevumus, izmanto mammas lēnumu, ātri saspaida un tos iesniedz, kuriem respektīvi nevar uzspiest back un izlabot. Ir nesekmīgs atsevišķās mācībās un knapi tika pārcelts uz 4. klasi. Ļoti ietekmējas no tēva pohujisma un mammas pazemošanas, negrib apmeklēt pulciņus, noniecina mammu par finansēm.
Man ir liela gadu atsķirība ar brāli, dzīvojam atsevišķi un dažādās pilsētās. Palīdzu cik varu ar video zvaniem un caur whatsappu. Pret mani ir lielāka cieņa kā pret mammu, bet, ja padzīvoju ilgāk pie viņiem pret mani arī sāk nesmuki izturēties un neklausa, plus mammas civilvīrs sāk sekot manām ikdienas darbībām un sāk skalot smadzenes, ka pārāk daudz dzeru tēju, tīru zobus, bieži mainu zeķes u.tml.
Paldies!
115
