Bērni.

Man šķiet, ka mēs visi ik pa laikam par kaut ko čīkstam. Kāds par savu māti, kāds par vīru vai draugu, kāds par mašīnu, neveiksmīgu dienu vai “visām kā viena māmiņām”. Bērns tiešām ir jaunas dzīves sākums daudzos aspektos. Kāds to pieņem viegli, kāds grūtāk. Kādam bērna piedzimšana bija lolots un ilgi gaidīts brīdis (citiem arī šim pasākumam sanāk iztērēt daudz pūļu, laika, emociju un naudas), kādam “tā sanāca”. Un arī ja bērniņš ir ļoti mīlēts un gaidīts mēdz būt labās dienas, bet mēdz arī sliktās. Ir dienas kad bērniņš ir īsts saulstariņš, daudz smaida, labprātīgi darbojas pats un ar sajūsmu iesaistās piedāvātās aktivitātēs. Ir dienas kad pamostas ar bļaušanu un tā pavada pusi dienas, jo viņu kaut kas neapmierina, bet ir par mazu, lai varētu pastāstīt kas īsti neapmierina. Katrā vecumā ir savi plusi un mīnusi, lai laistu pasaulē jaunu dzīvību. Kāds būs gatavs to darīt 18 gados, kāds nebūs 40. Galvenais to nedarīt “pienākuma pēc”, vai “jo draudzenēm visām bērni”, vai vēl ļaunāk - cerēt, ka bērns būs kā plaksteris slikti funkcionējošām attiecībām.
Es bērnu laidu pasaulē 33 gados un esmu pateicīga par katru dienu, ko pavadam kopā. Tagad es zinu kas ir beznosacījumu mīlestība. Un, jā, mums arī ir labās un sliktās dienas :)
Vēl viens faktors, kas jāņem vērā, runājot par māmiņām (it īpaši maziem bērniem), uz kādu laiku māmiņa izkrīt no soc.vides, pie kuras pieradusi. Agrāk viņai bija darbs, soc.dzīve, komunicēšana ar kolēģiem, vakari ar draudzenm. Uz noteiktu laiku viņai ir tikai un vienīgi bērns. Tāpēc viņa lielākoties runās par un ap to.

Es īsti nekad neesmu sūdzējusies ? vienmēr viss bijis labi! Par māmiņu paliku agri - 20 gados, tagad jau meitai 10 un man 30. Pašlaik laikam tas labākais vecums! Visgrūtākais laikam ir tas bēbīšu un visizināšanas vecums, kad visur lien un jābūt 100% uzmanībai! Tas man nu tā nepārāk patika ? bet sākot no skolas vecuma jau kad bērns tā normāli sāk domāt, tad jau foršais periods! Tagad tik jāsāk gaidīt pusaudžu gadi! Kā man vīra mamma teica - no sākuma ir fiziski grūti, bet pēc tam emocionāli (tieši tie tīņu gadi).
Ar vīru esam runājuši par otru, bet tomēr negribas. Kā jau teicu, jo man lielāks bērns, jo man viņa vairāk patīk!
Bet laikam jau kkādu lolojumu gribās, jo pieteicāmies suņu bērnam un tagad cītīgi gatavojamies, kad ienāks mūsu ģimenē!?
Par to ka citi saka, ka pēc tam būs grūti - nu noteikti kāds periods būs grūtāks un pārsvarā tas jau ir tas bēbīšu periods ar negulētām naktīm utt, bet bērni taču izaug! Kad aiziet skolā tad jau tev ir vēlviens kompanjons.

Mani parasti mulsina izteicieni "pirms bērna mana dzīve bija nekas", "mans bērns ir visa mana dzīve", "piepildījums" utml., kas ļoti daudz ir redzami māmiņām pie savu bērnu bildēm FB vai IG.
Un tad liekas, ka tā dzīve viņām ir bijusi tik drūmi nekāda, ka bērns vismaz bija kāds action un nu ir lielā laime. Bet no otras puses, viss tas, ko velta bezbērnu sievietēm no sērijas- "ai, kas tas tev, tev jau bērnu nav- dzīve viegla", laikam nav gan tāda laime.
Bērna dēļ tev ir jābūt beznosacījumu sponsoram visās jomās - jo centrs ir viņš. Es no daudzām sievietēm (kurām ir bērni) esmu dzirdējusi, ka, ja būtu dota izvēle vēlreiz izdzīvot dzīvi- viņas nekad nedzemdētu un vairs neuzņemtos tālāko slogu.
Mani bērnu radīšana nevilina. Un jo vecāka palieku, jo vairāk tā doma sāk nostiprināties.

Man liekas, ka mūsu sabiedrībā vēl ļoti populārs ir uzskats, ka bērns ir līdzeklis vai mērķis.
Piemēram, viens no primitīvākajiem apgalvojumiem un iemesliem, kāpēc bērnus jārada - "bet, ja tev nebūs bērnu, kurš tev vecumdienās pienesīs ūdeni?" Tas ir šausmīgi. Es vēl varētu pieņemt iemeslu - "bērni jārada, lai pēc tevis kaut kas paliktu", lai gan arī tas ir diezgan dīvaini. Visskumjāk, ka ar šādiem iemesliem radīti bērni visbiežāk tā arī neizaug īsti laimīgi, jo pašā pamatā viņos ielikta un visu dzīves laiku tiek piesaukta / prasīta atbildība..
Visjaukāk ir tad, ja bērns ienāk ģimenē organiski un, kā jau te daudzas teica, tādas ģimenes ir retums.
Jauniešu vidū, domājams, joprojām ir ieaudzināts kauns un bailes no aborta, jo svarīgāk taču ir, ko citi padomās, nevis tas, ka bērns piedzims negribēts utt., utjpr. Jā, un, protams, stilīgā paļaušanās - "varam ar pārtraukto, jo man jau nekas nebūs".
Es arī esmu izvēlējusies dzīvi bez bērniem un ceru, ka to nenožēlošu - vismaz šobrīd nav tam pat tuvu. Bet, ja nu kādudien tomēr izjutīšu nožēlu, tad varēšu vainot tikai pati sevi.

Es arī nejūtu to vēlmi. Un neuzskatu ka nodaru ko sliktu savai dzimtai vai saviem radiniekiem. Dzimtas izzūd ātrāk vai vēlāk un to nevar novērst.

Villanelle, neuztraucies, neesi vienīgā. Man 30, šis instinkts nebija ne 17, ne 27 gados, ne tagad. Nekad nav bijis. Pat agrā vecumā, kad vēl pati biju bērns, visiem teicu, ka man bērnu nebūs. Man bija taisnība. Esmu pieņēmusi šo lēmumu un nejūtu, ka kaut ko būtu līdz ar to zaudējusi, jo esmu dzīvē radusi citu piepildījumu, kurš, savukārt, varētu šķist nesaprotams un varbūt pat nepieņemams tiem, kuri piepildījumu rod ģimenē un bērnos. Bet tieši tāpēc esam tik dažādi un unikāli. Katram savs.

Mocheato Man ir 27 - joprojām nejūtu vēlmi pēc bērniem.
Teorētiski saprotu, ka dzimtas turpinājums un galu galā gribas izjūst mātišķas rūpes, bet nesaprotu, kāpēc no sirds joprojām neizjūtu vēlmi pēc bērniem. Brīžiem pat baidos, ka tas nekad neparādīsies.

Spooky1070 @ 20.04.2020 17:09

uztaisīt bērnu ir viegli, a vot tikai ar to audzināšanu daudzas negrib noņemties, uztaisa tā pat ķeksīša pēc un tad nogrūž viņu lai omītes audzina kamēr šīs vazājās apkārt pa lielveikaliem un brauc ceļojumos, tādi nu mums ir tie jaunie vecāki šajos laikos.

Nepiekrītu. Uztaisīt bērnu arī nav viegli..
Diemžēl.
Citām tā ir viena nakts, citam ntie neveiksmju gadi...
Man arī kādreiz šī instinkta nebija. Viss mainījās pārkāpjot 25 gadu slieksni.

Es zinu meitenes un sievietes, kuras uz to gāja, jo dzīvē bija vientuļas, arī bez bērna teva, bet to vientulību aizstāja mazulis. Vismaz kaut kas

Manai radiniecei bērni aizstāj karjeru. Viņa vairākus gadus mēģināja izsisties savā jomā, bet vislaik kaut kas nesanāca un visas durvis kā par spīti vērās ciet. Beigās atmeta ar roku un izvēlējās būt pilna laika mamma. Pati to atzīst un smejas, ka neizdevās sevi realizēt profesijā, tāpēc to iemanīja pret citu dzīves piepildījumu.

Šodien kārtējo reizi redzēju komentāru pie kādas romantiskas Instagram bildes – baudiet šo laiku un viens otru, kamēr bērnu nav, tad būs grūti.

Tāpēc, ka būt mammai ne vienmēr ir viegli, un jo sieviete pēc dabas egoistiskāka un vairāk vērsta uz sevi, jo grūtāk sagremot, ka mazais cilvēciņš tagad spēlē viņas dzīves vijoli. Kopumā tas viss nav viegli, tāpēc gribas čīkstēt. Tās, kuras nečīkst, nedomāju, ka viņām ir diži vieglāk, taču negrib to izrādīt vai arī nav pieradušas par kaut ko sūdzēties.

Kāpēc meitenes jau agrā vecumā grib kļūt par mātēm? Kas ir galvenā motivācija?

Nešaubos, ka ir jaunas meitenes, kas pirms dzemdībām domā, ka mazs bērniņš ir kā smuka lellīte, kurš pārstāj raudāt, kad viņu paaijā rokās. Bērniņš, kurš uzreiz būs kā organisks pielikums ģimenei, nevis kļūs par tās centru, kam jāpakārto visa līdzšinējā dzīve, jāatliek vai jāatceļ savi plāni un sapņi, jāpiedzīvo bezmiega naktis, izmisums un stress. Gluži tāpat, kā ir meitenes, kuras domā, ka dzemdībās tur apakšā viss atveras kā skaists zieds, šo procesu padarot par ko brīnišķu un harmonisku. Ok, nesaku, ka dzemdības nav skaists brīdis, bet cmon, tās ir arī ļoti sāpīgas un nebūt ne vieglas, daudzkārt pat ļoti smagas un nereti emocionāli traumējošas. Daudzām jaunajām mammām nav īsta dzīves plāna, tāpēc bērniņa dzemdēšana šķiet labs dzīves scenārijs, kas varētu nest iztrūkstošo piepildījuma sajūtu. Vēl kāda daļa vienkārši paliek stāvoklī neplānojot, jo pieklibo izsargāšanās. Personīgi arī pazīstu vienu sievieti, kura agri palika stāvoklī, jo gribēja īstenot savu bērnības sapni būt jauna un smuka mammīte. Esmu vairākas sievietes dzirdējušas sākām, ka bērnus nevar dzemdēt vēlu, jo kā gan tas būs, kad vecāki aizies uz bērna skolas izlaidumu un citi padomās, ka tie ir vecvecāki, un bērnam būs kauns. Man tā liekas ļoti aprobežota domāšana. Katrā ziņā uzskatu, ka katrs bērniņš atnāk tieši tad, kad viņam ir paredzēts ierasties šajā pasaulē.

Kāpēc meitenes jau agrā vecumā grib kļūt par mātēm? Kas ir galvenā motivācija?

Es zinu meitenes un sievietes, kuras uz to gāja, jo dzīvē bija vientuļas, arī bez bērna teva, bet to vientulību aizstāja mazulis. Vismaz kaut kas

Cosmos @ 20.04.2020 16:59

Iemesls, manuprāt, ir gaužām primitīvs. Ir liela daļa jaunu meiteņu, kurām gribas seksu, bet nemāk kvalitatīvi izsargāties, pakļaujas puiša vēlmēm kontracepcijas ziņā (daudziem jauniem zēniem nepatīk ar prezervatīvu, jo nav tās sajūtas).
Otra daļa meiteņu bērnu un grūtniecību uzskata par ieganstu nākotnes kontekstā. Cilvēks nezina, ko studēt, kur strādāt, kā uzturēt sevi, paliek stāvoklī un uz gadiem 3 stabili izkrīt no aprites studiju un darba ziņā. Pa to laiku uztur draugs (ja paveicies) un vecāki.
Neviens nekad mani nepārliecinās, ka jauna meitene varētu gribēt labprātīgi kļūt par māti agrā vecumā (18 - 23 gadi), kad prātā puiši, izklaide, randiņi, kaislības, brīvība.

+++

uztaisīt bērnu ir viegli, a vot tikai ar to audzināšanu daudzas negrib noņemties, uztaisa tā pat ķeksīša pēc un tad nogrūž viņu lai omītes audzina kamēr šīs vazājās apkārt pa lielveikaliem un brauc ceļojumos, tādi nu mums ir tie jaunie vecāki šajos laikos.

Kāpēc meitenes jau agrā vecumā grib kļūt par mātēm? Kas ir galvenā motivācija?

Iemesls, manuprāt, ir gaužām primitīvs. Ir liela daļa jaunu meiteņu, kurām gribas seksu, bet nemāk kvalitatīvi izsargāties, pakļaujas puiša vēlmēm kontracepcijas ziņā (daudziem jauniem zēniem nepatīk ar prezervatīvu, jo nav tās sajūtas).
Otra daļa meiteņu bērnu un grūtniecību uzskata par ieganstu nākotnes kontekstā. Cilvēks nezina, ko studēt, kur strādāt, kā uzturēt sevi, paliek stāvoklī un uz gadiem 3 stabili izkrīt no aprites studiju un darba ziņā. Pa to laiku uztur draugs (ja paveicies) un vecāki.
Neviens nekad mani nepārliecinās, ka jauna meitene varētu gribēt labprātīgi kļūt par māti agrā vecumā (18 - 23 gadi), kad prātā puiši, izklaide, randiņi, kaislības, brīvība.

Cilvēkiem patīk pačīkstēt, ja nebūs bērnu pačīkstēs par darbu, vai puisi, izskatu utt.

Savus bērnus nevēlos. Bērniem nav ne vainas, bet tie nav domāti man.
Katram sava lieta dzīvē, kas piesaista. Manī bija ieaudzināta doma, ka ja esi sieviete tavs pienākums ir radīt un gribēt bērnus nē tā nav. Pirmkārt tu esi cilvēks kurš pats izvēlas ko darīt ar savu dzīvi un vai uzņemties atbildību kas dzīvību.
Noteikti bērniem ir savi plusi, tieši tā pat ka dzīvei bez bērniem.
Protams, dzīve bez bērniem ir vieglāka, brīvāka. Citas sievietes to pieņem kā jaunu dzīves posma sākumu un citas par to visu laiku sūdzas.

Kāpēc meitenes jau agrā vecumā grib kļūt par mātēm? Kas ir galvenā motivācija?

Man tāds pats jautājums. Mans minējums- tas ir instinkts vai ieaudzināts ģimenē? Mana vecmamma par laimi vienmēr teica lai dzīvē kaut ko sasniedzu un bērnus taisu tikai ap 30 gadiem :D

Šis varbūt nebūs atbildto uz Taviem jautājumiem, bet iespraukšos ar savu viedokli par šo. Man patīk bērni - kamēr tie nav manējie. Desmit gadu laikā strādājot ar bērniem esmu sapratusi,ka savus negribētu. :)

Es tiešām uz pāris pirkstiem varu parādīt tās mammas, kas tiešām izbauda mammošanos

Šim arī piekrītu, man tas pats no tiem, kas man apkārt.

Instinkts