Maskas dzīvē

Es domāju ka mēs visi nēsājam maskas, jautajums, cik lielā mērā un kā sevi pasniedzam.
Es darbā neesmu tada kada mājās, ar draugiem vēl citada, ar ģimeni vēl pilnīgi, ir cilvēki ar kuriem jūties vieglak, brīvāk, bet ir tadi kuri attur.
Man ir paziņu lokā cilvēks kurš tik atšķirīgas maskas valkā, ka mati stāvus ceļās, acīs pieklajīgs, aiz muguras draņķis, bet šādiem cilvēkiem dzīve atspēlējas, jo viņi nemainās!!!

Nezinu vai tā ir maska, kautrīgums vai attiecīgā dzīves situācijā un vieta . Ar draugiem esmu skaļāk vairāk jokoju, darba protams nopietna, jo tur tā jābūt, ar ģimeni protams brīvāk un nepiespiestāk.
Jā zinu cilvēku kurš dažādas kompānija ir krasi atšķirīgs. Mani tas kaitina, bet nekas vairāk.
Protams, ja vienā kompānija ir baigie draugk un citā tevi aiz muguras aprunā tas nav labi.

Par sevi- Nedomāju, ka tās ir maskas, vnk ir cilvēki, situācijas kurās jūtos atvērtāka un tadas, kurās neesmu. Domāju, ka darbā un ar draugiem esmu tāda pati, jo cilvēki zināmi man jau ilgi un varu būt pati un atvērta. Ar ģimenes locekļiem noteikti esmu mierīgāka, klusāka, ne tik ekspresīva. Utt. Bet nekad nevienā situācijā netēloju to, kas neesmu.

Manus pamatprincipus dzīvē nemaina vide vai cilvēki.
Bet rakstura škautnes,protams, mainās atbilstoši situācijai. Darbs un mājas ir divas dažādas vides.
Es varu racionāli risināt sarežģījumus, varu pret situāciju attiekties ar mīlestību un sapratni, varu uzrīkot scēnu kā karstasinīga spāņu sieviete.
Tās nav maskas, tā ir dzīve, pieredze, reakcija uz situāciju...mums ir raksturīgas visas rakstura īpašības, jautājums ir par to kā un kur tās izpaužās

Arī nesauktu to par masku, bet ar draugiem un ģimeni jūtos daudz ērtāk līdz ar to izturos un uzvedos arī savādāk nekā ar piemēram priekšniecību.