Sveiciens visām dāmām skaistajām, mums (sievietēm) veltītajā dienā!
Šoreiz pie Jums griežos ar nedaudz sasāpējušos problēmu, kas saistīta ar naudu un vīriešiem. Ko vēlos no Jums? Vienkārši uzklausiet, atbalstiet, izsakiet viedokli un piedāvājiet ieteikumus. Jau laikus paldies ikvienai, kas mani uzmundrinās un ieteiks saglabāt attiecības un arī tai, kas mani kādā veidā mēģinās pārliecināt, ka šī (pirmā mīlestība) ne vienmēr aizved līdz kopīgai nākotnei.
Salīdzinoši nesen (pirms nedaudz vairāk kā pus gada) iepazinos ar vecāku puisi – mums ir sešu gadu starpība. Lai gan pirmajā acu uzmetienā viņš man nepavisam nesimpatizēja vien tādēļ, ka izskata ziņā esmu dūšīgāka par viņu, vēlāk mums radās abpusējas simpātijas un diezgan agri puisis ievācās pie manis. Tas bija laiks, kad šķita – dzīve beidzot uzlabojas – nesen uzsāku īrēt citu, daudz izdevīgāku un skaistāku dzīvokli nekā iepriekšējais, no neilgas bezdarbības ieguvu vienā rāvienā divus darba piedāvājumus ar studijām saistītā jomā un tika satikta jau iepriekš minētā mīlestība.
Tā kā jau pusaudžu gados kļuvu diezgan patstāvīga, nevēlējos, lai kas mainās arī uzsākot attiecības – es gādāju teju par visu – par nomaksātiem rēķiniem, siltām maltītēm, apģērbu un citām lietām. Kāpēc es? Izklausās smieklīgi, bet 22 gadus jaunais skuķis vēlējās šim puisim būt pati gādīgāka meitene no visām viņa padsmit bijušajām. Laikam mana muļķīgākā kļūda bija vēlēšanās valdīt pār finansēm, kuras pārvērtēju.
Uz puiša pleciem principā ir transports, kuru nereti izmantoju arī es, un savas privātās vajadzības. Līdz satiku šo puisi, man naudas pietika visam – ko gribēju, to pirku, darīju – nebiju ierobežota. Bet līdz ar šī cilvēka ienākšanu manā dzīvē, visi rēķini trīskāršojās, tomēr alga palika tā pati. Strādājam vienā nozarē, arī algas mums ir salīdzinoši vienādas, lai gan mana darba diena ir uz pusi garāka nekā viņam.
1. janvāris man bija lūzuma punkts, kad man (uz papīra) samazināja pienākumus, līdz ar to, mazinājās arī alga. Daudz aktīvāk sāku plānot savus izdevumus, taču tāpat radās arvien jaunas un jaunas vajadzības. Sāku ienīst savu darbu, kļuvu daudz emocionālāka, gribēju atmest visam ar roku domājot, kāda vispār tam jēga. No allaž smaidīgās, aktīvās un dzīvespriecīgās meitenes, izejot no darba vietas, kļuvu par mājās sēdētāju un televizora glūnētāju.
Pienāca brīdis, kad pirmoreiz lūdzu puisim aiziet, sakot, ka mani nepamierina viņa mūžīgā sēdēšana pie datora, tas, ka viņš mani vairs neredz. Protams, viņš neatgriezās dzīvot pie vecākiem, bet pārliecināja mani, ka var mainīties un tik tiešām ekrānos pavada daudz mazāk laika nekā pirms tam. Šī nebija vienīgā reize, kad vēlējos ar viņu pārtraukt kopdzīvi, taču vienmēr viņš spēja mani pārliecināt par pretējo.
Pavisam nesen ieguvu traumu, kuras dēļ kādu brīdi nevarēju apmeklēt darbu un tai pat laikā medikamentos, ārstos un ceļa izdevumos divu nedēļu laikā iztērēju vairāk kā 250 eiro, kas ir puse no manas mēneša algas – iekrājumu man nav, tādēļ nācās lūgt finansiālu palīdzību vecākiem, kuri, protamas, man neatteica.
Visliekākās grūtības man sagādāja pateikt puisim – es vairs nevaru atļauties Tevi uzturēt. Pirms dažām dienām, apmaksājot kārtējos ārsta izdevumus, ar asarām acīs izstāstīju sasāpējušos problēmu, ka man vairs nav tādas naudas, lai, piemēram, par elektrību maksātu trīsreiz lielāku summu, nekā pirms mēs iepazināmies, tāpēc arī tas ir galvenais iemesls visiem manis rīkotajiem strīdiem (jā, lielākoties visu ikdienas strīdiņu iniciatore esmu es, tāpēc brīnos, kā vispār vēl tieku izturēta ?). Atkal lūdzu puisim aiziet, sakot, ka man ir nepieciešams laiks, lai tiktu ar sevi galā, sakārtotu domas. Vēl joprojām esam kopā! Šoreiz, ieejot veikalā pēc pārtikas (kas arī ir lielākais izdevumu avots), maksā viņš. Nodomāju, cik tas ir jauki, ka viņš spēja manī ieklausīties, mani saprast, žēl, ka to nepateicu jau agrāk.
Hā, atlika tikai ierunāties par naudu! ? Tagad ir boss, kurš atļaujas izteikt nejaukas piezīmes par to, cik maksā tas, ko es ēdīšu.
Man ir apnikusi tēma "nauda"! Es zinu, ka viņas nekad nebūs tik daudz, cik vēlētos, bet es gribu spēt rast risinājumu visu vienlīdzīgi dalīt uz pusēm!
Vēl tagad atceroties draudzenei dotos ieteikumus par līdzīgo situāciju, kad viņa diezgan ilgu laiku uzturēja puisi, jo viņam neveicās ar darba meklēšanu.
"Pamet viņu, Tev ar saviem jau tā niecīgajiem ienākumiem nav jāuztur vīrietis darbspējīgā vecumā, viņš Tevi tikai izmanto," tādi bija mani vārdi un ieteikumi viņai! Ja viņa toreiz nebūtu klausījusi savai sirdij, nebūtu tik jauks pāris kā ir šobrīd, jo puisis novērtēja atbalstu un līdz ar darba atrašanu, bildināja viņu.
Varbūt arī manā situācijā vajadzēja vienkārši kādam izčīkstēties un viss nokārtosies pats no sevis!
Lai visām jauka atlikusī nedēļas nogale!
677
