Draugu lokā, kur visi pa pāriem, sākās sarunas, par uzticību un krāpšanu. Un viens vīrietis skaidrā tekstā uz jautājumu vai viņs varētu krāpt savu sievieti teica tā ,,vīrieši aiziet un atļaujas krāpt tikai labas sievas. Sliktās krāpt vai aiziet viņi neatļaujas.,
Viņš godīgi atzina, ka neatļautos to darīt. Jo viņam sieva ir kārtīga elles dāma. Viņa zin ko grib, un viņai ir striktas robežas, cieņa pret sevi. Un tas, ka viņa nepiedos! Vienkārši sakrāmēs koferu un pat neidziļināsies sānsoļu iemeslos. Un viņam ir bail pazaudēt tādu sievieti un šo ģimeni kopumā.
Vienmēr es uzskatīju, ka ir iespējama dzīve viens otram! Bet laikam jau dzīve saved kopā tādus cilvēkus no kuriem tikai vienam attiecibas nozīmē vairāk. Parasti jau laikam mēs esam tās. Sievietes kuras grib kā labāk, vertē otra vajadzības augstāk nekā savas. Mēdzam žēlot, uzņemties viriešu pienākumus, un pretī gaidam novertējumu ka esam labas sievas. Kādu brīdi mēs arī esam tās labās. Līdz brīdim kamēr mēs zaudējam cieņu un cenšanos no vīrieša puses, tādas vienpusēji ērtas attiecības. Ir tik viegli pazaudēt savu būtību, vēlmes, laiku kas mums vajadzīgs lai regulāri uzpostos, nopirktu ko skaistu sev, mēs visu pakārtojam viņiem. Un tie cilvēki kas dien dienā ir blakus, pat nepamana to, ka sākam izskatīties sliktāk kā iepriekš. Un vīriešus sāk interesēt citas. Laikam jau tik vienkārši. Mēs vienkārš neļaujam vecim būt vecim. Un viņi sāk lūrēt uz tām, kuras dod šo virišķības sajūtu.
13
