Sliecos piekrist, ka tas, ka persona dara to, ko atzīst par sliktu, padara viņu par sliktāku personu vienā morāli svarīgā aspektā.
Nepiekrītu, ka morālā apziņa kaut kā var samazināt rīcības brīvību. Ar rīcības brīvību saprotu to, ka persona dara to, ko grib darīt, bet morālā apziņa neliedz darīt to. Turklāt morālie spriedumi ir motivējoši, un cilvēks vienmēr grib darīt to, ko uzskata, ka jādara, pat tad, ja tas nav izdevīgi. Kāds pat varētu teikt, ka, ja cilvēks dara to, ko atzīst par sliktu, tad viņš nav brīvs, t.i., viņu nevada griba, bet gan vada kaut kādas tieksmes, kurām grib, bet nespēj pretoties. Tā notiek, kad, piemēram, narkomāns, kas apņēmies atmest, krīt kārdinājumā un atsāk lietot narkotikas.
Tu nevari nepretrunīgi uzskatīt, ka Tev nevajadzētu sekot saviem morālajiem uzskatiem, ja tie kaitē. Morālie uzskati, kā es un daudzi citi to saprot, ir tieši par to, kam jāseko. Šādā interpretācijā Tavs jautājums ir, vai jāseko tam, kam jāseko, ja tas, kam jāseko, kaitē.
Jautājums par objektīvismu ir cita liela tēma.