Karjera

Katrs izvēlas savu ceļu. Ne visiem jābūt ir karjeristiem. Ja Tu strādā jau labā darbā, labi saņem un Tev ar to pietiek, tad nav jāvirzās tālāk, ja vien pati to nevēlies.

Noteikti nē! :) Man ir 30, es anesen strādāju starptautiskā, lielā uzņēmumā, kur arī reāli visas 8h darba stundas mauc, citreiz vēl ēd pie datora, jo nav normāli laiks atpūsties un tad sapratu, ka tā alga nav adekvāta tam, ko es daru un, ka atnākot mājās esmu pārgurusi kā zirgs. Bet sievietei mājās jābūt sievietei, lai sagaidītu vīrieti mājās ar vakariņām un smaidu sejā.
Tagad strādāju mierīgu darbu, jā, gribētos lielāku algu, bet man ir daudz laiks sev, saviem hobijiem un pārstrādājusies neesmu.
Man liekas, ka 20 gados liekas, ka visa pasaule priekšā un nu tik mēs viņu iekarosim, bet kam izdodas, kam nē. Lielai daļai tomēr sanāk aplauzties.

Nē nav jābūt. Ir cilvēki kuri pēc dabas ir tādi, bet sevi piespiest uz to kas neesi ir muļķīgi. Es arī neesmu karjeriste. Pārāk mīlu savu brīvo laiku un brīvību. Tā jau pietiek ka darba pavadīšu lielāko daļu dzīves. Nesaņēmu baigi labi algu, bet var izdzīvot. Dzīve nekad nav bijis mērķis pirkt luksus preces un visādas fancy lietas. Tieši tāpēc necenšos iekarot darba tirgus virsotnes. Manae dzīvē galvenais ir draugs un kaķi. Ja kāds to nesaprot tad tā ir viņu problēma nevis mana.

Es esmu pretstats Tev. Man līdz 30 gadu vecumam karjera bija prioritāte. Es gāju uz darbu un strādāju 12-14h dienā, es varēju neēst pusdienas, jo bija jāpabeidz atskaite/iesāktais projekts. Strādāju brīvdienās un svētku dienās, arī tad,kad slimoju.
Viss bija forši, līdz vienā dienā es paskatījos uz sevi un sapratu,ka tas statuss un alga man laimi un piepildījumu nedod.
Sievietes laime nav tikai karjerā, paldies Dievam, es to laicīgi sapratu. Tagad mana prioritāte ir mana pašsajūta, mana ģimene, darbs man ir vieta,kur celt savu pašvērtējumu.
Tāpēc, saku-nē, nav jābūt karjeristei. Jādara ir tas, kas sagādā prieku. Bet nevajag pieļaut arī tādu situāciju, kad ir nepilnvērtības sajūta, jo neesi neko sasniedzis un attaisno to ar bērniem. Jābut balansam, man tas ir grūti, joprojām mācos ?

Karjera nav galvenais, bet nav arī labi,ja sevi var raksturot ar vienu vārdu- mamma. Šobrīt tā varētu teikt par sevi un tas ir baigi skumji. Nav arī forši,ja sevi var raksturot tikai kā, piemēram,grāmatvedis. Jābūt balansam, ko grūti sasniegt. Daudz plusiņi Kiki007 komentāram.

Karjera LV iespējama tikai retās jomās un retos uzņēmumos, jo mums ir maz lielu uzņēmumu.
Karjera šķiet, ka piestāv sievietēm, jo tās ir neizturīgākas pret apkārtējās vides ietekmējošiem faktoriem, labprāt ir kalpones lomā. Ofisā arī ir norma, ka kāds dodās dekrētā, tādēļ sieveites apgūst garlaicīgas jomas un laužās uz valsts iestādēm un ofisiem.
Man, personīgi, karjera nav tik svarīga cik brīvība un materiālā patstāvība. Var strādāt un tēlot nezin ko, bet ja jāsāk īrēt miteklis un jāpērk luksus auto, tad cilvēks jau strādājot vienkāršu darbu, esot labā fiziskā formā un ar savu mitekli visdrīzāk jau būs tādu karjeristu apsteidzis, pat ja nav baigās karjeras un alga ir zemāka. Viss atkarīgs cik kurš labi saplāno dzīvi un cik kuram šovenisms ir būtiska dzīves sastāvdaļa.
Mūsu sabiedrībā brendi un izlēkšana šķiet kā dzīves esence, jo algas ir mazas un nekad nepietiek naudas visam. Līzings ir norma.
Es, savukārt, esmu pastrādājis dažādās valstīs par labākiem attalgojumiem un tur varēja lieliski sajust to, ka nauda visam pietiek un viss nemaz nav vajadzīgs. Ja nevajag auto, tad vispār paliek maz lietas uz ko tērēties.
Ja iekšā nav pašpārliecinātība, tad citiem šķiet, ka to var nopirkt ar karjeru, statusu, auto. Lai arī patiesība ir kur citur. Pašpārliecinātība nāk no iekšienes, ja to spēj sevī attīstīt.
Kārtīgam darba rūķim gan tādām garīgām lietām var nepietikt laika.

Protams ka nē, arī vīrietim nav obligāti jābūt karjeristam. Daudziem nav citas izvēles, jāuztur ģimene, ja vēlas noteikta līmeņa labklājību diemžēl ir jāsitas uz augšu.
Personīgi man nav citas motivācijas karjerai kā stabilitāte un nauda.

Es arī par šo tēmu aizdomājos, jo savos teju 30 arī nav sasniegti baigie kalni. Jā, ir normāls darbs, baigi nepārstrādājos, algu protams gribētu lielāku, bet visam it kā pietiek. No otras puses tas priekštats "neeesmu karjeriste" varbūt ir izveidojies, jo vienkārši nesanāk nekur pakāpties, t.i. neviens manī neredz potenciālu?
Lai kā tur arī būtu, vīrs un bērns ir pelnījis vairāk kopā pavadīto laiku nevis dzišanās pēc lielās naudas.