Kā saņemties sasniegt mērķi

Es savā dzīvē nekādas kardinālās pārmaiņas nemaz nevēlos. Esmu ieslīgusi kaut cik patīkamā rutīnā.
Agrāk biju tāda kurai vajadzēja jaunus mērķus, kaut ko darīt, mainīties, bet tad es sapratu ka tas viss rada lieku stresu. Tas viss nogurdina un neļauj vienkārši peldēt pa dzīvi un baudīt to.
Kad vēlējos ko sasniegt vienmēr rakstīju plānotājus, veidoju grafikus, skatījos motivējošus video par to tēmu utt. Tagad neko no tā neizmantoju. Varbūt nākotnē atkal parādīsies laiks ,kad gribēšu mainīties, bet pagaidām ir ok.

Arī man ir bijis periods kad peldu pa dzīvi, lielā mērķu izvirzīšana un tiekšanās bija augstskolas beigu posmā kaut kur 20-23 gados, tad iestājās dzīvē rutīna, bija aizraušanās, attiecības, tad neiespringu uz sasniegumiem, piedzima bērni, tajā laikā vispār intereseja tikai ģimenes dzīve un tad pēc 30 gadiem pienāk atkal periods kad saproti, ka dzivē kaut kas ir jāmaina, jātiecās uz kvalitāti, lielāku algu, vietu zem saules kur jūties labāk, izaugsmi.
Cik tev ir gadu?

MaijaGardi uz 30 pusi jau velk. Bet es nedomāju ka gadiem ir liela nozīme. Ir cilvēki ar lielāku gribas spēku un ir ar mazāku. Tādi kuriem vajag būt kustībā un kaut ko darīt un tādiem kuriem ir tieši pretējais. Es pabeidzot augstkolu zināju ka sākšu strādāt un tad nebūs vairāk par ko satraukties un nebūs konstantie uztraukumi. Man patīk rutīna.

To lielo nepārliecinātību pār sevi un domas ka tev nesanāks, nekas neizdosies, ja izdosies tad būs grūti... to visu tevī (lielāko daļu) vieš apkārtējie ( draugi, radi).. lai arī kā negribētos ticēt. Šobrīd izgāju tādām procesam cauri. Tie paši "itkā tuvākie " vēl labu ( bet ne ar to tīrāko sirdsapziņu) tāpēc es kaut kā vienā brīdī sāku sapņot un noticēju sev ka es varu, vienalga ko apkārtējie domā vienalga, ka saka ka būs grūti vai arī kaut kas var neizdoties .. nemēģināsi - nezināsi. Ja arī beigu beigās nekas neizdosies- vismaz būsi mēģinājusi! Kāda citiem starpība?! Varu ieteikt tikai vienu - par saviem plāniem nestāsti nevienam, vienkārši sāc darīt! Saņemies, sāc ar mazumiņu. Un beigu beigās tu noticēsi sev un pārējie varēs tikai aiz skaudības brīnīties.

Līdz pārmaiņām man liekas ir jānonāk. Manī ļoti ilgu laiku bija velme darīt ko vēlos, bet izlītības programma,kuru izvēlējos daļēji atbilda tam ko vēlos. Visas tās lietas kas bija jādara pilnīg lika saprast,ka to galīg nevēlos. Šobrīd mācos citā valstī, īstajā izglītības programma. Probēlas un klapatas ir lielas, jo tās ir pilnīgas pārmaiņas. Nākas samaziņat tēriņus vismaz uz 75%, finanses ir ierobežotas, veselība šobrīd nav labākajā stāvoklī. Bet šobrīd mēģinu balansēt visu un ticu,ka ir to vērts,jo.mērķis ir. Līdz tam ir jānonāk un reāli jāsaprot vai tas tik tiešām ir tas,kas vajadzīgs. Ja sāc apzināties, tad kalnus var gāzt. Un jā, tici man kad es pateicu daudziem, ka laižos prom, nezinu kā būs, momentāli bija vārdi "nu priekš kam tev tas, būtu mierīgi te sēdejusi un miers." Vai arī sāk pārāk dramatizēt. Vienmēr būs kāds,kuram tas nepatiks kaut kas un radīs šo sajūtu,ka neesi pietiekama jebkam. Ir jāstrādā ar sevi un jāklausās tikai tas ko vēlies tu pati. To,ka nebūs viegli, nu nebūs, pie pakaļas. Āda paliks biezāka. Galvenais,lai laba veselība un tas arī visa.

Nepārliecinātība tiešām rodās no tā,ka kāds kādreiz Tev pateicis,ka Tev neizdosies vai ka Tu kko nevari. Visdrīzāk bērnībā. Nevajag sev spert pa pakaļu,pret sevi ar lielu mīlestību jaizturās ?
Tu esi pelnījusi vislabāko dzīvi. Tu esi tieši tik gudra un veiksmīga, lai sasniegtu visu ko vēlies. Apsoli sevi nenosodīt,neteikt sev, ak ko es te aita daru... ja viss nebūs gludi uzreiz.Maziem soļiem ej uz priekšu. Vienā dienā nekas nenotiek,bet pēc kāda laika atskatosies sapratīsi,ka ir garš ceļš noiets.
Par to ko cilvēki domās- cilvēki Tev vēl labu un tiešām vēlās,lai Tev viss būtu labi, BET ne labāk kā viņiem.Vienmēr atceries to, kad dzirdi komentārus vai ieteikumus no apkārtējiem.
Ja tas ir svarīgi-man ir 31, pirms 10 gadiem biju meitene no laukiem, šodien esmu vadošais darbinieks finansu sfērā. Visu saviem spēkiem ?

Meitene. @ 28.11.2019 20:23

Līdz pārmaiņām man liekas ir jānonāk. Manī ļoti ilgu laiku bija velme darīt ko vēlos, bet izlītības programma,kuru izvēlējos daļēji atbilda tam ko vēlos. Visas tās lietas kas bija jādara pilnīg lika saprast,ka to galīg nevēlos. Šobrīd mācos citā valstī, īstajā izglītības programma. Probēlas un klapatas ir lielas, jo tās ir pilnīgas pārmaiņas. Nākas samaziņat tēriņus vismaz uz 75%, finanses ir ierobežotas, veselība šobrīd nav labākajā stāvoklī. Bet šobrīd mēģinu balansēt visu un ticu,ka ir to vērts,jo.mērķis ir. Līdz tam ir jānonāk un reāli jāsaprot vai tas tik tiešām ir tas,kas vajadzīgs. Ja sāc apzināties, tad kalnus var gāzt. Un jā, tici man kad es pateicu daudziem, ka laižos prom, nezinu kā būs, momentāli bija vārdi "nu priekš kam tev tas, būtu mierīgi te sēdejusi un miers." Vai arī sāk pārāk dramatizēt. Vienmēr būs kāds,kuram tas nepatiks kaut kas un radīs šo sajūtu,ka neesi pietiekama jebkam. Ir jāstrādā ar sevi un jāklausās tikai tas ko vēlies tu pati. To,ka nebūs viegli, nu nebūs, pie pakaļas. Āda paliks biezāka. Galvenais,lai laba veselība un tas arī visa.

Parasti nevis āda paliek biezāka, bet cileks galīgisalūst un neko vairs negrib... mainās uz slikto pusi. Pārak daudz tādu gadījumu esmu redzējusi savas īsās dzīves laikā. Skolu pabeidzu krīzes laikā, mācības nozīmēja lielus izdevumus, kombināckijā bez iespājām atrast darbu kur nu vēl labi apmaksātu un savienojamu ar mācībām. Augu mazpilsētā kur viss uz vietas,savas tiesības un pretenzijas vari kačāt.... un te tev īstā .. šausmīgā dzīve .. tas mani ir izmainījis ļoti daudz uz slikto pusi kā cilvēku (bet no otras puses būt ļaunākai ir labāk pašai priekš sevis) un savu skolas laika draudzeni es vispār vairs nepazīstu ... nu vienkārši tā izmanījās.. un protams uz slikto pusi... slikti apstākļi veido/izmana cilekus uz slikto pusi .. neesmu droša, ka ļāunas domas un cinisms palīdz jebko dzīvē sasniegt.. drīzāk atbaida labus cilekus tev blakus

saprast, ka:
1) Tev ir viena dzīve
2) pati esi savas laimes kalēja un kaprace
3) kurš cits par Tevi, Taviem mērķiem parūpēsies, ja ne pati?
un tad jau atliek tikai iet un darīt.

hany_sany, varu tev piekrist par "biezo ādu" un citām īpašībām, kas it kā stiprinājušas cilvēku kā personību. Nav viennozīmīgi teikts, ka grūtības cilvēku norūda un padara labāku, bieži vien ir pretējs efekts, tāpēc tiem kuriem ir paveicies ar pozitīvu darba pieredzi - novērtējiet!

1.Viss atkarīgs no konkrētā mērķa kā to pieveikt.
2. Tas nav mērķus, kas nav uzrakstīts uz papīra. Jo konkrētāk,. jo labāk.
3. Sniega bumbas effekts. Sāc ar citiem mērķiem un balstoties uz to sasniegšanu gūsti pārliecību par sevi.
4. Ej sporto.
5. Sakop sevi.