Ja es nemīlētu savu darbu, arī noteikti labprātāk dzīvotu uz kakla savam vīrietim. Kāpēc ne, sievietei jādzīvo viegli un skaisti. Bet man patīk savs darbs, ir savi lielie sapņi un mērķi, kurus vēlos karjerā piepildīt, tie ir daļa no manis pašas. Cita lieta, ja rioritāte ir bērnu audzināšana, ģimenes pavarda uzturēšana. Turklāt mēs dzīvojam 21. gadsimtā, kad nav vairs variants vai nu darbs vai mājas. Tagad strādāt var arī no mājām, jo ir taču internets un telefons, kur visu izdarīt. Daudzi uzņēmumi to piedāvā. Vai arī variants kā manam brālim. Viņam sava nekustamo īpašumu firma. Sieva mājās audzina bērnus, bet arī strādā, veic mārketinga aktivitātes, komunicē ar klientiem, dažreiz, kad vīrs aizņemts un bērni dārziņā, aizbrauc izrādīt īpašumus utml.
Savā ziņā domāju, ka sieviete, kas tikai sēž mājās, tomēr pazaudē daudzus izaicinājumus savā dzīvē, iesūnojas. Daudzām intereses griežas tikai ap bērniem. Ja vien ģimenes dzīve nav dzīves lielākais aicinājums un patiess emocionālais piepildījums, neieteiktu tā ļoti ilgstoši tajā iesūnoties. Dzīvi nevajag palaist garām. It sevišķi mūsdienās, kad cilvēki tik maz apzināti kontaktējas. Darbs un apgrozīšanās sabiedrībā tomēr sniedz to iespēju gribot negribot komunicēt arī ar citiem cilvēkiem, kas varbūt nepalielina indivīda iq, bet tomēr paplašina redzesloku un dzīvi padara pilnasinīgāku, pieredzes bagātāku.