Varbūt mans viedoklis īsti nederēs, jo Latvijā nedzīvoju un atgriezties neplānoju, kā arī bērnu man nav, taču te tie trīs galvenie iemesli, kuru dēļ devos prom un kuru dēļ nekad arī negrasos atgriezties (uzsvēršu, ka tas ir tikai mans subjektīvais viedoklis):
1. Esmu atvērts cilvēks un ļoti vēlos redzēt to atvērtību arī citos. Jā, ir gadījies bieži lasīt par mākslīgajiem ārzemnieku smaidiem, taču es, ilgus gadus dzīvojot ārpus Latvijas, varu teikt, ka, manuprāt, to, cik visi ārzemnieki ir mākslīgi, bet vienīgie latvieši - patiesi un īsti, var teikt tikai vai nu a)cilvēks, kurš pats ārpus Latvijas nekad nav bijis vai b)cilvēks, kurš pats ir sevī ierāvies introverts, tāpēc tos, kuri smaida, ir pozitīvi un atvērti, uzskata par idiotiem un viņu smaidus - par ārišķību. Man ir tieši otrādi - pat ja tas smaids ir mākslīgs, es labāk redzu mākslīgu smaidu, nekā īgnu, dusmīgu, nekādu pozitīvu emociju neizrādošu sejas izteiksmi.
Otra lieta saistībā ar sabiedrību - tolerances trūkums, rasisms, homofobija, diezgan aprobežota pasaules uztvere. Joprojām ļoti izteikti manāma padomju laiku domāšana, kura tiek nodota no paaudzes paaudzē. Viss, kas kaut kādā ziņā atšķiras no "normas", tiek uzskatīts par kaut ko nenormālu, nepieņemamu, nosodāmu. Kad dzīvoju Latvijā, principā par dzīvi nevarēju sūdzēties, taču es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri var ērti un komfortabli dzīvot savā kastē, nekad nepaskatoties, kas notiek ārpus tās. Jā, kaut vai tās pašas viendzimuma laulības. Mani, kā heteroseksuālu sievieti, šo laulību nelikumīgais statuss neietekmē nekādi, taču man ir svarīgi dzīvot brīvā, atvērti domājošā sabiedrībā, kurā šādas laulības ir legālas. Manuprāt, tas daudz pasaka par sabiedrību kopumā. Rezumē - pat ja kaut kāda lieta neattiecas konkrēti uz mani un mani neskar, es tik un tā nespēšu kā strauss iebāzt galvu smiltīs, izliekoties, ka problēma neeksistē.
2. Daba un klimats. Nu, nav tā Latvijas daba visskaistākā un neatkārtojamākā pasaulē. Kad ir sanācis pabūt dažādās pasaules valstīs, savām acīm redzēt īstu, dzīvu vulkānu, tirkīzzilu okeānu, milzu ūdenskritumus un kalnus ar sniegotām virsotnēm vasaras laikā, tā Sigulda rudenī neizraisa nekādu sajūsmu. Tāpat klimats... Esmu izteikta siltummīle, mīlu dienvidu klimatu, līdz ar to mani vienmēr depresijā dzinis Latvijas klimats un laikapstākļi. Ja no savām bērnībām vēl atceros sniegotas ziemas un skaistas vasaras, tad pēdējos gados, manuprāt, ja neskaita pāris nenormāli karstas dienas vasarā un pāris sniegotas ziemas dienā, visu pārējo laiku līst lietus, kas pēc tam, īpaši ziemās, veido pretīgu, brūnu dubļu žļurgu uz ielām. Kad vēl dzīvoju Rīgā, pelēkās, tumšās rudens un ziemas dienas + 9-stāvīgo hruščovku "romantika" aiz loga, dzina totālā depresijā, kas rezultātā noveda pie veselības problēmām.
3. Sociālā nevienlīdzība, birokrātija, valsts "atbalsts" jaunajiem uzņēmējiem, algu lielums (manuprāt, jebkurš cilvēks - arī sētnieks un apokopēja - būtu pelnījis dzīvot, nevis tikai eksistēt, bet ar algu, kuru Latvijā saņem mazkvalificētais (un, ja paskatās uz to, kas tagad notiek ar mediķiem, ne tikai mazkvalificētais) darbaspēks, tas nav iespējams), pensiju apjoms cilvēkiem, kuri nostrādājuši visu mūžu, bet vecumdienās nezina kā galus savilkt kopā, lauku izmiršana, iedzīvotāju masveida emigrācija, dzimstības pret mirstību koeficients. Šajā punktā varētu turpināt vēl un vēl. Uzlabojumus neredzēju ne tad, kad aizbraucu, ne tagad, kad no vecākiem dzirdu, kas notiek valstī. Ja Igaunija, gandrīz 30 gadus pēc brīvības atgūšanas, drīz jau būs sasniegusi Skandināvijas līmeni, Latvija tādu līmeni, manuprāt, nesasniegs nekad.
Mans uzskats: dzīve ir tikai viena. Kaut kad nesen strīdējos ar vienu paziņu, kurš ar putām uz lūpām sauca mani par Latvijas nodevēju, mēģinot pierādīt to, ka labāk cīnīties, nekā gļēvi aizlaisties. Es domāju pretēji. Priekš kam man cīnīties, ja varu doties prom un dzīvot labāk? Nekad neesmu bijusi Latvijas patriote, nekad neesmu raudājusi, dzirdot himnu, vai jutusi kaut kādu lepnumu par Latviju. Jā, iespējams, vienkārši piedzimu ne tajā vietā, taču tieši tāpēc ir labi, ka ir izvēle doties tur, kur katrs jūtamies vislabāk. Dzīve ir pārāk īsa, lai taupītu, krātu, cīnītos un grieztos mūžigā vāveres ritenī. Mēs nekad nevaram zināt, cik ilgs laiks katram no mums šajā dzīvē dots, tāpēc uzskatu, ka no dzīves viss ir jāņem šeit un tagad.