Darba vide - faktori, iemesli

Ne ar visiem sanāk sasveicināties, jo darbā esam ap 80 darbiniekiem, ar ko sanāk pa ceļam saskrieties, to cenšos pasveicināt, arī mani sveicina, jo par sevi esmu radījusi labu koptēlu un koleģiāli atsaucīgu attieksmi.
Ir kad dažreiz kāds noklusē, daudzi ir kautrīgi. Daudzi strādā augstāk par mani,daudzi zemāk, ir kāds, kas iespējams šķiro mūsu ''līmeņus''. Ar vienu kolēģi ( sievieti) nesveicinos un nepievēršu uzmanību, jo ir mani iztracinājusi, un viņa to ļoti labi zin, tāpēc pati nerādās acīs :D

Chikitita tas noteikti arī atkarīgs cik daudz Tev jākomunicē ar šiem cilvēkiem. Esmu uzņēmuma vidū, praktiski ar visiem jāsadarbojas, tāpēc nav izvēles! Ja vēlies saņemt pretim nākšanu, un rēķināties, ka kādreiz Tavā situācijā būs, kam palūgt palīdzību, tad arī pašai tādai jābūt.

Reizēm pasveicinu, reizēm nē. Uz sveicieniem parasti atbildu, ja tos dzirdu. Neesmu sociāla persona un ar daudziem kolēģiem vienīgais vienojošais faktors (darba kontekstā) ir tikai tas, ka atrodamies vienā telpā. Citi projekti un cita darba specifika/tehnoloģijas. Vispārīgi gan man pret kolēģiem ir atvērta attieksme, ja kādam kādreiz vajag palīdzību vai ko tādu.

Darba vietā sveicinos tikai ar dažiem. Ar tiem kuriem sanāk biežāks kontakts. Dažkārt nesveicinos, jo ir slikts garastāvoklis, vai esmu ļoti aizņemta. Manuprāt, tas nav nekas traks, jo ne viņi man ir ģimenes locekļi ne laulātie. :D Es darbu neuztveru kā otrās mājas vai otro ģimeni. Esmu šeit lai nopietni strādātu. Protams ir jābūt laipnam un atsaucīgam, bet ne jau tā kā man te dažas kolēģes kas vairāk, klačojas un dara muļķibas nekā strādā.

Visbiežāk Nesveicinos. Ar kolēģiem klačās un nekādās citās sarunās vispār neielaižos.
Darbs ir tā vieta kur aizeju savā punktā, nodaru to ko vajag lai saņemtu naudu un braucu mājās. Viss. Nekādas draudzēšanās, klačas darba vietā man neeksistē.
No malas varbūt izskatos nelaipna, bet man vienalga ?

Droši vien viss atkarīgs arī no tā, cik liels ir uzņēmums. Esmu sastrādājusi uzņēmumos līdz 25 cilvēkiem un visi vienmēr ir sveicinājušies. Ir gan bijis tā, ka ir cilvēki, kas vairāk komunicē ar savas tautības kolēģiem un ir ne tik atvērti pret citiem. Bet cilvēki ir dažādi. Man arī šķiet, ka mūsu dzīvokļu mājas sētniecei būtu jāsveicina mājas iedzīvotāji, bet viņa to nedara. Ja viņa tiek pasveicināta, tad skatās virsū un izliekas it kā neko nebūtu dzirdējusi. :D Pēc 3x reizes sapratu, ka nav vērts sveicināt, lai gan man tik un tā ir nepierasti to nedarīt, ja izveidojas acu kontakts. :)