Godīgi sakot, dzīvojot Rīgā es arī nezinu, kā var iztikt ar 700-800 eur algu viens pats, neknapinoties. Ar savu darbu esmu ļoti apmierināta, bet kādreiz uztrāpos darba sludinājumiem un sanāk nošausmināties, jo tā arī tiešām ir, ka, piemēram, ar skandināvu valodas zināšanām, atbildīgs amats, daudz pienākumi, piedāvā 1000 eur bruto. Un mazs vienistabas dzīvoklis ar PARASTU remontu tai pat laikā izīrējas ap 350 - 400 eur (ar komunālajiem). Tas nav normāli. Es gan nedomāju, ka te būtu darba devējs vainīgs, jo, zinot kādi nodokļi jāmaksā, ļoti iespējams, ka darba devējs nemaz nespēj vairāk maksāt, pat labi gribēdams. Bet jo vairāk cilvēki neparakstīsies strādāt uz tādiem nosacījumiem, jo lielāka iespēja, ka tomēr sāks beidzot celt tās algas. Nu nav normāli, ka cilvēkam, kas strādā pilnu slodzi savā izglītībā, nav bomzis vai dzērājs, jāīrē istaba ar pensionāru vai jādzīvo dzīvoklī ar daļējām ērtībām, lai tikai izdzīvotu. Bet valdībai ļoti ērti propagandēt šo ideju, ka ir jāizcīna kaut kas, jānobeidzas strādājot dienu un nakti un tad pēc 10 gadiem varēsi atļauties īrēt dzīvokli viens pats. Un tad ārstēt savu sabeigto veselību. Citās valstīs tā nav. Nesen pie manis bija atbraukuši ciemiņi no ne tik attālas kaimiņu valsts un viņi paskatījās uz cenām pārtikas veikalos,un pilnīgā nopietnībā prasa - jums vidējā alga varētu būt ap 3000 eur, ja? Daudzi aizbraucēji, padzīvojot ārzemēs, saka, ka Latvijā ar LV algu un cenu attiecību var izdzīvot tikai latvietis.
Es personīgi uzskatu,ka man ir ļoti paveicies, pelnu vidēji 1300 eur uz rokas, bet ar to visu es neteiktu, ka dzīvoju šiki. Pārvietojos ar sabiedrisko, īrēju nelielu vienistabas dzīvokli viena pati, jā, ar remontu.. 1-2 reizes gadā ceļojums uz kādu no lētajām eksotiskajām valstīm. Roltoni nav paldies dievam jāēd, bet nu tā, ka baigi varētu neiespringt par finansēm, tā nav. Tāpat sanāk no rokas mutē. Mēs vienkārši Latvijā esam pieraduši, ka visu laiku jākrāj, jāskaita, ar sviedriem un asinīm jāizcīna sev tā kapeika sazin kā sevi izgriežot un uz galvas stāvot.. kamēr citās valstīs tā pati ceļošana ir ikdienas norma cilvēkiem, sociālais nodrošinājums utt. Es mīlu šo zemi, bet valsts iekārta mums ir pakaļā un kamēr būs aitas, kas piekrīt nobeigties darbā par kapeikām, tikmēr būs cirpēji. Skumji. Ko darīt ar to visu, arī nezinu.
441
