Latvijā ir drausmīgi aizspriedumaina sabiedrība, tas ir fakts. Lasot šo diskusiju, ne nu pirmo reizi esmu lasījusi Jeļenai un Jasmīnai adresētus sašutuma pilnus spriedelējumus. "Ak, šausmas, abas iesprūdušas bērnībā!", "Laiks pieaugt!", "Puiku ģērbj kā meiteni!" un tādā garā. Vai tas vien lieliski nedemonstrē daudzu latviešu aprobežoto, stereotipisko domāšanu? Domāju, ka tādi komentāri ir lielisks piemērs, jo Latvijā, diemžēl, joprojām valda tā domāšana, ka visiem jābūt vienādiem, ka pēc noteikta vecuma sasniegšanas nevar vilkt mugurā to un to, ka obligāti jāģērbjas atbilstoši savam vecumam, ka puikām jāvelk zils, bet meitenēm rozā un tādā garā. Lai nesāktos pārmetumi, uzreiz saku, ka tā nedomā visi latvieši, taču, diemžēl, tādi ir ļoti daudzi.
Man, savukārt, ir milzīgs prieks redzēt cilvēkus, kuri ar kaut ko, vai tas būtu ārējais izskats, domāšanas veids vai pasaules uztvere, atšķiras no pelēkās masas. Ilgāku laiku dzīvojot ārzemēs, jau ir pierasts pie dažādības, pie tā, ka apkārt ir visdažādākā izskata cilvēki un ka ir bērni, kurus vecāki audzina pēc gender-neutral principa. Un nevienu tas diži neuztrauc, neesmu ievērojusi, ka kāds uz kādu uz ielas skatītos, radītu ar pirkstu, smietos vai apsaukātos. Latvijā gan uz ielas esmu piedzīvojusi vārdiskus apvainojumus no pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Arī manu mammu uz ielas izņirguši pusaudži par viņas matu sakārtojumu. Man tas liekas pretīgi un, apciemojot Latviju, rada pamatīgu kultūršoku, kad no vides, kurā cilvēki viens otru akceptē, nonāc vidē, kurā uz ielas vari tikt apņirgts tikai sava izskata dēļ.
Par Jeļenu un Jasmīnu - super, ka cilvēki dzīvo tā, kā paši vēlas! Lai viņām it visā veicas!
38
