Iespējams depresija,

Es pati esmu mācījusies fizioloģiju un citus priekšmetus, kur stāsta, kā vajag, ka ir nepieciešams izgulēt vismaz 5h, lai būtu pamata miega fāzes, REM miegs utt, vai ka nevajag to un to, kad un ko, bet reāli man, piemēram, ir ļoti grūti aiziet gulēt Rīgā, mājās es varu aiziet ap divpadsmitiem ātrākais, varu cik ilgi gribu negulēt, bet pēc tam diena un režīms izčakarēts, taču Rīgā es nevaru aizmigt un mani tas kaitina, zinu, ka jāiet 23 un bla bla bla, bet es vnk viļājos vismaz pusstundu, stundu pa gultu un neredzu jēgu iet gulēt ātrāk par pusnakti. Pat skolas dienās esmu gājusi gulēt mokoties līdz 3 naktī, kaut ir bijusi aktīva diena, agri esmu cēlusies utt.
Nezinu, kā ir šīs tēmas autorei, bet teorija, kā vajag ne vienmēr sakrīt ar praksi, tad ir ļoti, ļoti jācenšas vai jāņem palīgā palīglīdzekļi.

Ir jau tagd tā, ka neivēro visus nosacījumus un arī miegs neatnāk. Kāds brīnums! :D
Var jau būt, ka jāņem vairāk palīglīdzekļu, lai iestātos miegainība: sākot ar atturēšanos no ogļhidrātiem vakaros, attikšanās no elektronisko iekārtu lietošanas, meditācijas praktizēšanu, melatonīnu un var būt, ka gluži vienkārši pietrūkst cilvēcisks kontakts, kas arī var uzlabot hormonālo stāvokli.

Pat skolas dienās esmu gājusi gulēt mokoties līdz 3 naktī, kaut ir bijusi aktīva diena, agri esmu cēlusies utt.

Ja cilvēks ir par kaut ko norūpējies, viņš nevar aizmigt.

ellle @ 21.09.2019 00:12

To gan nevar nosaukt par miegu, kur "viss ir kārtībā". Gulēt ilgi gribas tādēļ, jo miega kvalitāte ir švakra. Labam miegam ir daudz priekšnosacījumi...Laiks - jābūt gultā līdz 23(tas ir daistīts ar miega cikliem). Nevajag ēst 4h pirms gulētiešanas un nevajag lietot daudz ogļhidrātu kā to dari. Ēdot daudz pirms gulētiešanas organismam būs jānodarbojas ar ēdiena pārstrādi un tādēļ vien nebūsi izgulējusies (takā tagad) Ja pamēģinātu neest, pāris dienas, tad jau 2. naktī būtu pietiekami ar 6-7h miegu. Internetā ir daudz pamācību labam miegam, bet mani papildu ieteikumi būtu iegādāties "blue light blocking glasess" un "Moth tape" (maximā tirgo plāksteri un tas ir labs miega nolūkiem). Plāksteri var līmēt arī uz krunkām un no rīta nav izgulējumi... Vēl par miegu: https://www.helpguide.org/articles/sleep/getting-better-sleep.htm
Kas attiecas uz apetīti: Kad cilvēks neizguļas, tad viņam aktivizējas stresa hormoni, kas veicina vēlmi pēc ogļhidrātiem un takā ogļhidrāti ir ātri kūstoši, tad arī tie paši rada izsalkumu visai bieži un drīz. https://science.howstuffworks.com/life/sleep-obesity1.htm

Es pati esmu mācījusies fizioloģiju un citus priekšmetus, kur stāsta, kā vajag, ka ir nepieciešams izgulēt vismaz 5h, lai būtu pamata miega fāzes, REM miegs utt, vai ka nevajag to un to, kad un ko, bet reāli man, piemēram, ir ļoti grūti aiziet gulēt Rīgā, mājās es varu aiziet ap divpadsmitiem ātrākais, varu cik ilgi gribu negulēt, bet pēc tam diena un režīms izčakarēts, taču Rīgā es nevaru aizmigt un mani tas kaitina, zinu, ka jāiet 23 un bla bla bla, bet es vnk viļājos vismaz pusstundu, stundu pa gultu un neredzu jēgu iet gulēt ātrāk par pusnakti. Pat skolas dienās esmu gājusi gulēt mokoties līdz 3 naktī, kaut ir bijusi aktīva diena, agri esmu cēlusies utt.
Nezinu, kā ir šīs tēmas autorei, bet teorija, kā vajag ne vienmēr sakrīt ar praksi, tad ir ļoti, ļoti jācenšas vai jāņem palīgā palīglīdzekļi.

Man atkal ar miegu viss ir kārtībā. Drīzāk guļu pārāk daudz. Guļu pietiekami daudz stundas, bet tāpat no rītiem nevaru piecelties, un pirmajā lekcijā knābāju un knapi turos, lai neaizmigtu. Arī atnākot no skola bieži vien gribas iet gulēt.
Par ēšanu man arī tieši pretēji, apetīte ir liela, varbūt dienas pirmajā pusē tik ļoti nē, bet atnākot mājās no skolas gribas reāli rīt.
Man arī nav nosliece uz pašnāvību, vienkārši citreiz sēžu un domāju - nu kāda vispār jēga dzīvot. Es negribu visu savu atlikušo dzīvi dzīvot ar šo stulbo sajūtu
Par to raudāšanu, piekrītu, man arī asaras pašas līst, jūtos emocionāli pārpildīta, bezspēcīga. Esmu tik jaunu, tik daudz kā skaista priekšā, bet man tam nav spēka.
Jā, es arī esmu teikusi mammai par trauksmi un depresiju, viņa tikai atbild, ka tas viss ir galvā, un ka man mazāk vajag par to domāt. Tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot, jo par to nav iespējams nedomāt. Visi domā, ka es vienkārši esmu ļoti emocionāla, un neuztver manis sacīto nopietni.

To gan nevar nosaukt par miegu, kur "viss ir kārtībā". Gulēt ilgi gribas tādēļ, jo miega kvalitāte ir švakra. Labam miegam ir daudz priekšnosacījumi...Laiks - jābūt gultā līdz 23(tas ir daistīts ar miega cikliem). Nevajag ēst 4h pirms gulētiešanas un nevajag lietot daudz ogļhidrātu kā to dari. Ēdot daudz pirms gulētiešanas organismam būs jānodarbojas ar ēdiena pārstrādi un tādēļ vien nebūsi izgulējusies (takā tagad) Ja pamēģinātu neest, pāris dienas, tad jau 2. naktī būtu pietiekami ar 6-7h miegu. Internetā ir daudz pamācību labam miegam, bet mani papildu ieteikumi būtu iegādāties "blue light blocking glasess" un "Moth tape" (maximā tirgo plāksteri un tas ir labs miega nolūkiem). Plāksteri var līmēt arī uz krunkām un no rīta nav izgulējumi... Vēl par miegu: https://www.helpguide.org/articles/sleep/getting-better-sleep.htm
Kas attiecas uz apetīti: Kad cilvēks neizguļas, tad viņam aktivizējas stresa hormoni, kas veicina vēlmi pēc ogļhidrātiem un takā ogļhidrāti ir ātri kūstoši, tad arī tie paši rada izsalkumu visai bieži un drīz. https://science.howstuffworks.com/life/sleep-obesity1.htm

Es arī sāku apmeklēt pirti. Meditēju. Lasīju grāmatas. Taču pats galvenais visā bija tas, kad sāku domāt - kāpēc es saslimu ar depresiju? Centos mainīt savu attieksmi pret dzīvi, saskatīt tajā pozitīvo un depresija atkāpās.

Un piekrītu meitenēm, kas saka, ka dabā var labi atbrīvoties. Man arī tā šķiet, ja esi laukos, tad noteikti vajag izmantot izdevību iziet ārā, pie ūdens, ja ir tuvumā, pabūt mierā, jo no pilsētas mēs arī nogurstam.
Kā arī par dzīvniekiem, kā saka Jasmean - suņi, arī kaķi vai kāds cits mīļdzīvnieks var palīdzēt ikdienā justies labāk. Ja ir iespēja dzīvoklī iegādāties mājdzīvnieku, es noteikti to izmantotu, bet, ja nē, tad var izmēģināt arī aizbraukt uz patversmi un doties pastaigā pie tās pašas dabas un ar labu kompāniju - suni vai suni un kādu draudzeni paņemt līdzi. :)

Sveika!
Lasu tekstu un domāju, kā tā var sakrist sajūtas, emocijas, domas un situācija.. Es mācos jau 3.kursā un man tikai šajā gadā šādas sajūtas ir parādījušās. Pirmos 2 gadus es centos nedomāt baigi par Rīgu, zinot, ka būs rutīna, garlaicīgas dienas utt., bet tagad šis agri vai vēlu ir atnācis pie manis, ka es vispār jūtos pati nezinu kā, man it kā gribas kaut ko, it kā nē..
Es šādi jūtos jau no septembra sākuma, kad sākās skola un sajutu sava grafika izmaiņas, nevis kā bija pirmos gados intesīvi un bija daudz, ko darī. Par laimi tā būs tikai septembrī un tad universitātes grafiks būs aizpildītāks un savādāks, jo tā ir RSU, kur grafiks vienmēr ir vienā vietā. :D OK, pietiks par mani, es vienkārši izstāstu savu situāciju, liekas, ka ir ļoti līdzīga sajūta, bet tā laikam ir daudzām, cik lasu.
Kā ar to tikt galā? Es pati bieži domāju, izliekos, ka man viss kārtībā, neizrādu nevienam, ka man NEKO negribas vienkārši, pat runāt īpaši nē, ja kaut ko, tad stāstu to tikai savam draugam, kurš vispār jau vairāk kā pusgadu dzīvo un strādā ārzemēs un šajā ziņā man gribētos ar kādu biežāk aprunāties, man nav īsti draudzenes, kurai tiešām var uzticēties, nejūtot sajūtu, ka es neuzbāžos vai vienkārši labi pavadīt laiku. Bet tas ir cits stāsts. Es joprojām cenšos nezaudēt sevi, darīt kaut ko, lai nesēdētu uz vietas, eju mazgāt traukus, sakārtoju istabu, ieslēdzu mūziku, skatos kādu raidījumu, pildu skolai darbus.. Bet jūtos kā robots reāli un ceru, ka šis posms pāries, es pat nezinu, kas tas ir par posmu, bet domāju, ka tas varētu būt gadalaika, vitamīnu un laimes hormonu ietekmē, jāmeklē kaut kas, kas rada prieku tajos momentos, novērš sliktās domas, katrai no mums tas ir kaut kas cits - meditēšana, dziesmu klausīšanās, zīmēšana, kaut kā jāļauj sev izpausties uz āru, lai tas nesagrautu tevi beigās.
Tāds ir mans viedoklis, es varbūt par daudz sevi pieminēju, bet ieteicu padomu saistībā ar savu situāciju, varbūt palīdzēs.
Ja vēl kādai ir līdzīgi, var droši man uzrakstīt ziņu, parunāties, nevis tikai lai pažēlotu, bet saprastu viena otru un varbūt sevi, lai saprastu, kas tad īsti notiek. :)

Nelasīju visus komentārus, bet piekrītu par dabu.
Kad ir iespēja, vajag pavadīt laiku pie dabas. Ir cilvēki, kam patīk pilsēta, ir cilvēki, kam patīk lauki. Es pati esmu lauku cilvēks. Kad man bija depresija, es centos izrauties no pilsētas.
Ja patīk dzīvnieki, varbūt ir vērts painteresēties, vai patversmēs nevajag suņu staidzinātājus. Suņi ir labi terapeiti :)

forši, ir arī labi padomi ! :)
Es arī centos ! Cerams Tu atradīsi risinājumu, problēma pāries ātri, un drīz jutīsies lieliski.
Man tagad vairs nav šādu nomāktības sajūtu, dzīve ir nostabilizējusies, veselīga dzīves uztvere, pozitīvas iezīmes utt. Tāpēc grūti dalīties pieredzē, bet arī man bija brīži kā Tev.. Tie vnk pārgāja.
Man patīk dzīvi uztvert kā teātri, kino, un tamlīdzīgi. no visa var iegūt baudu , paņemt tik daudz , cik vēlos ,ko vēlos, iegūt ko vēlos, dažreiz iegūt ko nevēlos, un atkārtot, un tad vēlreiz ieskriet ar pieri sienā , un vēl !
Viss būs ok :)
Skola ir bērnu spēles, varbūt tāpēc mokies ! Ej uz atsevišķām lekcijām, par tēmām kuras Tevi interesē. Padziļināti interesējies par to kas interesē utt.
Varbūt aizbrauc pamakšķerēt ar laivu, varbūt pat medībās. Tur Tu novērtēsi dabu un redzēsi lietu kārtību !

Kā arī Tu saki, ka tev ir draugs. Ceru, ka labs draugs un vistiešākajā nozīmē. Sāc runāt ar viņu, pārrunā kaut stundām ilgi, kā Tu jūties un to, ka neesi apmierināta pati ar sevi. Viņam tev būtu jāmēģina kaut kā palīdzēt, varbūt pavilkt uz kādu kafejnīcu pie dzīvās mūzikas, varbūt uz kādu akvaparku un tml. Jāatgriež dzīvesprieks. Viņam pašam vajadzētu saprast, kā ir būt kopā ar kādu, kurš vairāk neprot priecāties un neko nevēlas darīt, un ne jau vienkāršu un negribīgu iemeslu dēļ.
Runājiet savā starpā, jo arī es savās attiecībās laika gaitā esmu sapratusi, ka runāt vajag un pat ļoti.

Godīgi sakot, grūtī kaut ko ieteikt. Ja es būtu tavā vietā un lasītu tādus komentārus kā "izej pastaigās", "pasporto, iepērcies" utt, visticamāk mani tas neiespaidotu, gribētos dzirdēt viedokli no kāda, kam ir bijis līdzīgi. Tāpēc cenšos teikt, kā bija man un kas manas domas un sajūtas izmainīja.

Peciite @ 20.09.2019 16:19

Acchup
Man atkal ar miegu viss ir kārtībā. Drīzāk guļu pārāk daudz. Guļu pietiekami daudz stundas, bet tāpat no rītiem nevaru piecelties, un pirmajā lekcijā knābāju un knapi turos, lai neaizmigtu. Arī atnākot no skola bieži vien gribas iet gulēt.
Par ēšanu man arī tieši pretēji, apetīte ir liela, varbūt dienas pirmajā pusē tik ļoti nē, bet atnākot mājās no skolas gribas reāli rīt.
Man arī nav nosliece uz pašnāvību, vienkārši citreiz sēžu un domāju - nu kāda vispār jēga dzīvot. Es negribu visu savu atlikušo dzīvi dzīvot ar šo stulbo sajūtu
Par to raudāšanu, piekrītu, man arī asaras pašas līst, jūtos emocionāli pārpildīta, bezspēcīga. Esmu tik jaunu, tik daudz kā skaista priekšā, bet man tam nav spēka.
Jā, es arī esmu teikusi mammai par trauksmi un depresiju, viņa tikai atbild, ka tas viss ir galvā, un ka man mazāk vajag par to domāt. Tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot, jo par to nav iespējams nedomāt. Visi domā, ka es vienkārši esmu ļoti emocionāla, un neuztver manis sacīto nopietni.

Jā, nu tieši nodomāju par to, ka manā gadijumā bija slikti ar miegu un ēšanu, bet citam tajā pašā laikā var būt pārlieku daudz miegs un liela ēstgriba. Vispār es pati esmu liela gulētāja, ļoti bieži varu nogulēt 12h un tik un tā jūtos neizgulējusies. Tad, kad bija skola, tās bija nereālas mocības. Daudz bastoju, jo nevarēju piecelties, bet gulēt gāju normālā laikā. Tāpēc man tas bija kā kaut kas pretējs - gulēt slikti, jo miegs man ir ļoti primārs.
Kā arī jā, tajā laikā, kad tā jutos, es baigi sev pārmetu to, ka tādēļ es arī pret visiem pārējiem nespēju izturēties normāli, bieži savas dusmas izgāzu nevietā, no manis nespīdēja ne grams pozitīvisma, visu laiku visi zināja tikai to, ka esmu neapmierināta un man katra diena ir naturāli zb, jo principā tas arī bija tas, ko no manis varēja dzirdēt.
Tākā tagad ir tīri normāli, vēl tikai atliek sākt biežāk ceļot un darīt savus hobijus, bet tas būs tad, kad būšu nostabilizējusies un to jutīšu. Tad vispār vairāk nebūs īsti nekādu iemeslu, lai justos tā, kā tad. Tāpēc, manuprāt, varbūt arī tev ir vajadzīgs kaut kas līdzīgs, un ne psihologs, ne zāles (ja nu vienīgi trauksmēm utt). Man garastāvokli reāli uzlabo neliela, bet vajadzīga iepirkšanās, varbūt arī tev? Dari savus hobijus, izej ārpus mājām, tā ir cita lieta. Ja vēl tev ir iespēja aizbraukt ceļojumā, tad vispār, man šķiet, domas izmainīsies un atgriežoties pat nemanīsi, ka tas ir pārgājis. Protams, ja patīk ceļot un ir līdzekļi.

Acchup
Man atkal ar miegu viss ir kārtībā. Drīzāk guļu pārāk daudz. Guļu pietiekami daudz stundas, bet tāpat no rītiem nevaru piecelties, un pirmajā lekcijā knābāju un knapi turos, lai neaizmigtu. Arī atnākot no skola bieži vien gribas iet gulēt.
Par ēšanu man arī tieši pretēji, apetīte ir liela, varbūt dienas pirmajā pusē tik ļoti nē, bet atnākot mājās no skolas gribas reāli rīt.
Man arī nav nosliece uz pašnāvību, vienkārši citreiz sēžu un domāju - nu kāda vispār jēga dzīvot. Es negribu visu savu atlikušo dzīvi dzīvot ar šo stulbo sajūtu
Par to raudāšanu, piekrītu, man arī asaras pašas līst, jūtos emocionāli pārpildīta, bezspēcīga. Esmu tik jaunu, tik daudz kā skaista priekšā, bet man tam nav spēka.
Jā, es arī esmu teikusi mammai par trauksmi un depresiju, viņa tikai atbild, ka tas viss ir galvā, un ka man mazāk vajag par to domāt. Tāpēc man ir sajūta, ka mani nesaprot, jo par to nav iespējams nedomāt. Visi domā, ka es vienkārši esmu ļoti emocionāla, un neuztver manis sacīto nopietni.

Esi izkāpusi no savas komforta zonas-dzimtā pilsēta, mājas,viss pazīstamais, tuvais, kas zini, kur, kas un kā.
Negribi neko darīt, jo bail, bail no lielas pilsētas un mūžīgās burzmas. Arī laikapstākļi ļoti to ietekmē.
Bet man izskatās tipiska izieša no savas komforta zonas un tad kā cilvēks spēs pielāgoties apkārtējai videi(jaunai), jauniem draugiem, lietām, mājām, dzīves turpinājumu, jo tagad ir jāmācās, jāstrādā, jāatbild par savu mitekli, auto ja tāds ir, jāplāno budžets.
Man liekas ļoti labi derētu šoka terapija. Citreiz redzot, cik kādam ir sliktāk tu sāc novērtēt, ka tev ir ko ēst, ir rokas, kājas, vari studēt, staigāt, esi mīlēta, un tad šītādas domas no galvas ātri izies.

Bordo @ 20.09.2019 15:02

Es to lieliski varu saprast, jo arī ilgstoši biju viens no tādiem tuviniekiem, kas nesaprot... Un man tagad par to ļoti liels kauns! Toreiz tā bija mana māsīca, ar ko bijām ļoti tuvas un viņas pašnāvības mēģinājumi bija milzīgs trieciens... Viņa man centās to iestāstīt, bet es tikai - eh, saņemies tak! :/ Pēc tam jau daudz lasīju par to, interesējos, kā pareizāk rīkoties, un gribētos tiešām domāt, ka beigu beigās viņai palīdzēju. :) Ko ar to gribēju teikt, kas ar to nav saskārušies, tiešām nesaprot. Un ne jau aiz ļauna prāta, tā vnk ir.
Bet Peciite, ar Tevi viss būs labi! Sākumā pamēģini tikt no tā ārā pati saviem spēkiem, ja jūti, ka nesanāk, tad nekautrējies vērsties pie kāda speciālista. :)

Jā, tā ir. Prieks, ka vismaz saprati. ;)
Un kā iepriekšējā komentārā rakstīja, mūsdienās cilvēki joprojām mēdz uzskatīt, ka depresija izpaužas skatoties sienā vienā punktā, bet tas tiešām ir pilnīgi 'čau' gadījumos. Kad pabeidzu vidusskolu, pēc kāda laika aprunājos ar dažiem klasesbiedriem, 3 no viņiem (zēni) atzina, ka dzīve ir dimbā un paši jūtas vistīrākās depresijas nomākti, tur gan bija dažādi iemesli, bet fakts kā tāds, ka ikdienā mēs sev apkārt tiešām no malas neredzam, ka kāds justos slikti, bet patiesība ir tāda, ka nu jau gandrīz katram 10tajam cilvēkam ir reāla depresija

Es domāju, ka dzīves vietas maiņa, studiju uzsākšana ir pietiekami nopietni notikumi dzīvē, kas kardināli izmaina ierasto ritmu, kā dēļ ķermenis un prāts var nonākt stresā.
Autores aprakstītās sajūtas atkādina to, kā jutos, uzsākot vidusskolas gaitas Rīgā. Un arī, pilsēta zināma, bieži braucu pirms tam pie vecmammas, bet viss ritms, ikdienas uzdevumi... Tas bija kaut kas pilnīgi cits. Domāju, ka ir jādod sev laiks, lai pielāgotos jaunajai dzīvei. Ikdienā ievies maksimāli daudz lietas, kas iepriecina, neaizmirsti par atpūtu. Iemīļots seriāls, pastaiga (varbūt jāiepazīst pilsēta no cita skatu punkta??), kaut kas garšīgs ēdams.. Varbūt vismaz reizi nedēļā ēd ārpus mājas? Lai neesi viena. Arī vienatne, lai gan ir nepieciešama, reizēm var būt nomācoša.
Un neaizmirsti, ka mācības uzsāki jaunu zināšanu, profesijas dēļ, nevis, lai iegūtu jaunus draugus. Tie uzradīsies pakāpeniski, kopīgi mācoties, strādājot grupā, ārpus studiju aktivitātēs :)
Veiksmi!

Kā arī vairākas reizes biju teikusi ģimenes locekļiem, ka man tiešām liekas, ka man ir depresija.. neviens to neuztvēra, protams, diži nopietni.

Es to lieliski varu saprast, jo arī ilgstoši biju viens no tādiem tuviniekiem, kas nesaprot... Un man tagad par to ļoti liels kauns! Toreiz tā bija mana māsīca, ar ko bijām ļoti tuvas un viņas pašnāvības mēģinājumi bija milzīgs trieciens... Viņa man centās to iestāstīt, bet es tikai - eh, saņemies tak! :/ Pēc tam jau daudz lasīju par to, interesējos, kā pareizāk rīkoties, un gribētos tiešām domāt, ka beigu beigās viņai palīdzēju. :) Ko ar to gribēju teikt, kas ar to nav saskārušies, tiešām nesaprot. Un ne jau aiz ļauna prāta, tā vnk ir.
Bet Peciite, ar Tevi viss būs labi! Sākumā pamēģini tikt no tā ārā pati saviem spēkiem, ja jūti, ka nesanāk, tad nekautrējies vērsties pie kāda speciālista. :)

Te mēs spēsim sniegt tikai un vienīgi padomu un atbalstu. Ir tā, ka apkārtējie cilvēki bieži vien nespēj pateikt, kas notiek tev iekšām.

Mūsdienās vēl joprojām pastāv uzskati, ka depresijas slimnieks guļ gultā un blenž sienā vienā punktā. Tā jau ir klīniska depresija.

Nelasu visus komentārus, bet man ir līdzīgi. Ja ir trauksme, tas var liecināt par veģetatīvo distoniju. Esmu ar to sastapusies, agrāk regulāri bija neizturamas panikas lēkmes. Jāiet pie neirologa vai pie cita, kas ir kompetents attiecīgajām jomā. Arī depresiju var noteikt tikai un vienīgi ārsts.